Kādā Dienvidamerikas nostūrī tur, kur zaļojoši džungļi savienojas ar dzeltenajiem savannas klajumiem -dzīvoja sliņķis. Tu taču zini, kas ir sliņķis? Ne, tas nav gluži tas pats, ko domā māmiņa ,sacīdama, kad tu neesi sakārtojis savu istabu vai iznesis atkritumu spaini. Tas ir dzīvnieciņš ar brūnganu kažociņu, brūnām acīm, kas liekas tik skumjas, bet viņa mute ir savilkta mūžīgi apmierinātā smaidiņā.
Sliņķi ,par kuru es tev stāstīšu sauc Herberts. Tā jau viņš ne ar ko īpašu neatšķirtos no pārējiem sliņķiem, ja vien viņam nebūtu kāda dīvaina ieraduma.
Parasto sliņķu dienaskārtība nekas cits bez atpūtas un ēšanas nav paredzēts ,bet Herberts bieži vien lika pārējiem ieplest acis pārsteigumā un noraidoši grozīt galvas, jo laikā, ko pārējie veltīja ikdienas snaušanai, Herberts bija pasācis risināt krustvārdu mīklas. Nu kur tas redzēts- sliņķis, kas neguļ, kad ir jāguļ, bet sēž un, ar zīmuli aiz auss kasīdams, risina krustvārdu mīklas.
Herberts visiem galvas grozītājiem un acu iepletējiem vien atmeta ar ķepu un turpināja savu nodarbi. Un jāsaka, ne bez panākumiem. Viņš vienīgais visos džungļos bija pasūtījis ne tikai ierastos “National geographic” un “Das Tier”, bet arī vairākus krustvārdu mīklu žurnālus, kur labākie minētāji, ja paveicās, varēja vinnēt naudiņas.
Un, raugi, tieši pēdējā laikā viņš bija vairākas reizes vinnējis mazas summas. Jautāsiet, kāpēc sliņķim nauda, ja ēdamo var dabūt turpat kokā? Herberts par visu vairāk sapņoja par dzeltenu šūpuļtīklu, kuru viņš varētu iekārt starp diviem baobabiem un kurā guļot nevajadzētu baidīties no izsalkušajiem leopardiem.
Bet tāda šūpuļtīkla tuvākajos veikalos, protams, nebija, tāpēc Herberts risināja mīklas, lika naudiņu pie naudiņas, lai itin drīz varētu zvilnēt savā dzeltenajā tīklā un ne par ko nedomāt.
Pēc vairāku nedēļu sparīgas risināšanas, sliņķis Herberts bija tā iepraktizējies, ka jebkuru, pat vislielāko mīklu, varēja atrisināt desmit minūtēs, un arī laimētās summas kļuva arvien lielākas. Herbertam veicās.
Kādu dienu pie koka, kurā viņš sēdēja, pienāca tapīrs. Herberts paskatījās uz viņu un vēlējās uzzināt, kāpēc tapīrs tāds bēdīgs, kaut arī bija dzirdējis, ka tapīri tādi ir vienmēr.
Tad nu tapīrs izstāstīja, ka viņa mīļā, vecā vecmāmiņa ir smagi sasirgusi un tikai liela, liela kaste saldējuma var viņai līdzēt. Bet kur gan Dienvidamerikā dabūt saldējumu? Tapīrs bija tik izmisis un bēdīgs, ka Herberts nopūties sacīja, ka viņš zinot, kā atgādāt kasti saldējuma tapīra vecmammai. Herberts saprata, ka būs jāatsakās no jaukā šūpuļtīkla, kas viņa iztēlē jau sen plīvoja starp diviem baobabiem, bet tāpat viņš saprata, ka tapīra vecāmamma noteikti ir daudz svarīgāka.
Viņš izvilka savu telefonu un uzzvanīja savam 4. pakāpes brālēnam leduslācim Antarktīdā un sarunāja, ka tas atsūtīs mazos čukču vīriņus ar lielu kasti plombīra.
Uz vakaru , kad saule jau rietēja , Herberts, sēžot kokā, vēroja debesis un ieraudzīja mazu punktiņu, kas tuvojās un kļuva lielāks un lielāks. Līdz ieguva helikoptera apveidus.
Helikopters nolaidās pie tapīru mājvietas un no tā izlēca mazie čukču vīriņi, svīzdami un elsdami, tie izstūma lielu ledusskapi, kas tiešām bija pilns ar saldējumu. Tapīra vecāmamma ēda un viņai uzreiz kļuva labāk.
Herberts, kas bija atdevis visu savu naudiņu čukču vīriņiem, nopriecājās un iemiga, tāpat, pa vecam- apķēris koka stumbru ar ķepām, un tapīrs, kas vakarā atnāca, lai pateiktos, ieraudzīja Herbertu smaidām pārlaimīgu sliņķa smaidu.