Vakar noriskēju un ar bērnu aizgāju uz kamermūzikas koncertu MĢ. Bēthovens, Šūberts, Vasks. Pusi no koncerta viņš sēdēja un acīmredzami ienīda mani, bet to darīja klusi un statiski. Vācu tūristes mātišķi noraudzījās mūsos un tīksmīgi sačukstējās (jo neredzēja viņa dusmu grimases). Bija brīži, kad redzēju viņu aizdomājamies un ieklausāmies čella un klavieres treļļos, kas ari bija mans mērķis. Diemžēl redzamība no mūsu vietām bija tuvu nullei, tā kā sanāca vien koncentrēties uz krāsainajām vitrāžām logos un uz priekšā sēdošās meitenes copi. Nākamreiz iesim sēdēt pirmajā rindā, lai var aplūkot kā putekļi no 18gs. vijoles paceļas gaisā un pianistei satraukumā svīst piere.