Shiiit. Tieši tas šobrīd skan galvā. It kā jau diezgan labi zināma patiesība, bet pilnīgi random motivational speech youtube listē, fonā, kamēr dari ikdienas darbus tomēr var nedaudz izsist nosliedēm. Kaut kā nemaz vairs nav šaubu un izbrīna par to kāpēc pēdējais gandrīz pusgads ir bijis tik labs. It really is about the people who you surround yourself with. Jāpiedomā, jāseko līdzi, ko Tu domā, ko Tu dari, kā Tu to dari. Kurp Tu dodies ?

Jā, es nebaidos teikt, ka pagājušais gads bija viens sasodīti smags un traks laiks. Tik ļoti ļoti ļoti nepieciešams. Nu jau ir pagājis tik ilgs laiks, bet vēl joprojām atskatoties uz to visu nespēju apstādināt pateicības vārdus un tādu bittersweet, bet ļoti ļoti laimīgu smaidu.  Jā, šis pirmo reizi ir pateicības un laimes gads. Un pie joda to, cik salkani tas izklausās.

Mīlu.

gluži vai radās sajūta, ka apzināti / neapzināti izsaucu uz sevi vienu emocionāli nebaudāmu caureju. tā it kā viņas mēgtu būt kādreiz arī patīkamas.
lūk, iepriekšējai tikšanās reizei sekoja vairākas uz dzīvošanu nevilinošas dienas un naktis. tādas pagājušās vasaras atraudziņas, darbs, iedzert un miegs. that about it.
un vēl pagātnes kadri, kuriem uzkāpts uz ego, tāpēc gribas novilkt vēl kādu sev līdzi bedrē. labi labi. galīgi nevelk viņam piedēvēt ego samīdīšanu, šeit patiešām jūtos nedaudz bedīgi vainīga, jo zinu, ka tas nav tikai iedragāts ego, šeit tiešām arī sāp un tiešām žēl, ka jūt, ka varbūt tas bija viss, kas mums bija.
dažreiz brīnos kā man izdodas tik ļoti cilvēkiem pieķerties, bet tajā pat laikā nošķirties tik ātri, lai pēcāk atkal nedaudz vilktos atpakaļ. ehh.
bet nekāpsim atpakaļ tajā bedrē. darba diena velk uz beigām un jūtu kā pamazām manī ieripo atkal prieciņš dzīvoties, dzinulis cīnīties par laimīgu sevi. un aizvien vairāk sāk likties, ka ne tikai laimīgu sevi, bet mums. un patiešām redzu, ka esam labi, bet kopā būsim vēl labāk.
tas viss mums būs.

fonā sveces met ēnu un viens nomierinieši šņākuļo.viņa zinātkāre uzcēla manī jautājumu, kāpēc tik sen nav ieraksts bijis.

I'm a little bit tired of getting the bruises.

šķiet jāsāk pamazām atgriezties pie dzimtās mēles vārdiem. kaut kā nemanot angļu vārdi iemaldījušies manā cibā. I guess that's where the heart lies right now. 

It has been much too long since I've enjoyed this. Being at home, being present, no talking, no drinking, no escaping. I guess autumn really is here. 

surprise surprise motherfucker.

wow, life's fucking strange lately. moving moving moving. yeah, I'm back to not having a place of my own. I'm not sure I've had one real home at all.
I'm on the verge of crying, laughing, swearing, screaming and smiling like and idiot all of the time.
too often I feel like a character from one of my short stories which I've rarely written down. God, this is so fucking weird.
it's so much clashes of feelings of past and wishes of the future and complete and utter new bullshit of my own.
fasten your seat-belts bitches. this is me now.
I'm living.

“I can choose either to be a victim of the world or an adventurer in search of treasure. It's all a question of how I view my life.”

nu skaidrs jau laikam bija, ka šis gads sitīs mani no ierindas, bet, ka tie būs manis pašas darbi, to gan es nezināju.
pasaule šķiet nedaudz sagāzta ar kājām gaisā, es priecājos, ka esmu viena tieši vasarā. ja būtu jāmācās būt vienai zem deķīša ziemā būtu čuķenku smagāk, tā šķiet.
bet tā, es varētu censties vilkt paralēles ar sešus, diez jau septiņus gadus attālo vasaru, kuru pasludināju par bohēmas un sevis mīlēšanas vasaru.
rūpes par savu fizisko veselību - check, nelielas alkohola straumes nedaudz kaitējot iepriekšējam mērķim - check, kāds kurš liek justies kā iekārojamai sievietei bez saistībām - check.
ak šie bēguļošanas mirkļi, kad kaitē vien pats sev. nu nedaudz arī tiem, kuriem patīk mācīt dzīvot, bet tie jau viņu tarakāni, kuri jāiznīdē.

kaut kā domas vedinās uz to, ka šeit, iespējams, biežāk iegriezīšos.

aiztālāko uz atpakaļu sajūtu domu un pārdomu tramdīšana.  nē, ne jau gada pēdējo dienu uzdracelējumā, ar tādām muļķībām šobrīd nenodarbojos. vairāk no prāta aizklejojušu cilvēku apsveikumu iespaidos. pēc tādiem man parasti gribas rakstīt, bet vienmēr ierokos tik dziļi vecos savārstījumos pēc iedvesmām, ka viss rakstīšanas bīdītājs noplok. un tad ir bēdīgi par to, cik maz rakstu. reiz domāju, ka došanās uz ķīnu veicinās bloga rakstīšanai nepieciešamos materiālus, bet nu kad tas ir atkritis, varētu veidot tikai vienveidīgus un vienmulīgus ierakstus par bezdarbnieka introverta dzīvi. nē nē, dzīvei nav ne vainas, bet līdz pierakstīšanas vērtei tur vēl tālu. pašam jau sevi jātirda. 

ahh, who am I kidding, I'll never give this up.

ir savdabīgi. ikkatra šī laika doma un sajūta, savdabīga. 

Spānijas gaisā viss tomēr nedaudz citādāk smaržo.

ārpus telpu skriešanas sezona beidzot atklāta. pašam prieks un nebija jau arī nemaz tik bēdīgi kā likās.

jā, man patīk vienam otru mudināt būt labākiem, bet kas tas faking pie velna ir ?

Vēlme rakstīt spraucas pa visām porām ārā. tikai kā?

ja nepaēd vakariņas un cenšas vēl kaut ko izspiest no sevis mistiskā nakts stundā, mistiskos darba sakaros, tad nekas labs tur nesanāk.