ciba ir vieta, kur mūžam atgriezties. pat pēc mēnešiem, pat tad, ja tiek piedrukātas pilnas ar roku rakstītas klades, pat tad, ja spiežos rakstīt publiskus blogus. šis ir patiesāk, atvērtāk un dvēseli atbrīvojošāk. 

soli pa solim tuvojas tas brīdis, kad došos uz otru pasaules malu dzīvoties pavisam citā pasaulē. pat nelūkojoties uz to, cik mistiski citāda kultūra tur ir, cik absolūti neko tur nesapratīšu, tas ir biedējoši spēcīgs izaicinājums personīgi man. prom. bez ierastiem atbalstiem, bez kaut mazākās komforta zonas, kur patverties. un tas gads būs tikai tāds, kādu pati to veidošu. gribot negribot nāksies atbrīvoties no savas lēmumu pieņemšanas fobijas.

Ķīna nav gluži tā siltā, dziesmām pildītā, laid back Spānija, uz kuru netendenciozi tēmēju jau ilgi ilgi, bet kaut kur apziņas dziļumos šķiet, ka tieši tas, kas vajadzīgs. 

oh, by the way, I'm scared as fuck, in case you didn't notice.