gluži vai radās sajūta, ka apzināti / neapzināti izsaucu uz sevi vienu emocionāli nebaudāmu caureju. tā it kā viņas mēgtu būt kādreiz arī patīkamas.
lūk, iepriekšējai tikšanās reizei sekoja vairākas uz dzīvošanu nevilinošas dienas un naktis. tādas pagājušās vasaras atraudziņas, darbs, iedzert un miegs. that about it.
un vēl pagātnes kadri, kuriem uzkāpts uz ego, tāpēc gribas novilkt vēl kādu sev līdzi bedrē. labi labi. galīgi nevelk viņam piedēvēt ego samīdīšanu, šeit patiešām jūtos nedaudz bedīgi vainīga, jo zinu, ka tas nav tikai iedragāts ego, šeit tiešām arī sāp un tiešām žēl, ka jūt, ka varbūt tas bija viss, kas mums bija.
dažreiz brīnos kā man izdodas tik ļoti cilvēkiem pieķerties, bet tajā pat laikā nošķirties tik ātri, lai pēcāk atkal nedaudz vilktos atpakaļ. ehh.
bet nekāpsim atpakaļ tajā bedrē. darba diena velk uz beigām un jūtu kā pamazām manī ieripo atkal prieciņš dzīvoties, dzinulis cīnīties par laimīgu sevi. un aizvien vairāk sāk likties, ka ne tikai laimīgu sevi, bet mums. un patiešām redzu, ka esam labi, bet kopā būsim vēl labāk.
tas viss mums būs.