and I thought that we could communicate without the usual aspects that control everybodys life. that communication between us is something different, but hey, it's not, at least not at now. friendship is not always what we think it is. but well, thanks for everything you have given me.
ir patīkami pakomunicēt ar kādu pilnīgi patvaļīgi, bez domāšanas, kur tas novedīs un vispār, teikt, ko iegribas. tāpēc mazliet skumīgi mirklī, kad saliekas, ka varbūt tas viss tomēr nav uz to brīvību/atklātību balstīts. patiesībā, pat nebiju par to tik nopietni aizdomājusies. un laikam jau arī nevajag.

brīžiem liekas, ka ziema un vasara ir vien starp gadalaiki.
ka pavasaris ir atzimšana, bet rudens - nobriešana.

vakarnakt dauzot galvu pret sienu, secināju, ka jāpierakstās pie zobārsta. nē, nevienu zobu neizsitu, bet laikam kāds nervs iekaisis, ak šie prieki.

mani satrauc mamma un viņas veselības stāvoklis. bet tagad, redzot viņus abus tā sakampušos,tā kā sen nebiju redzējusi. jā, lūk tas ir iedvesmojoši. sasodīs, kā es viņus mīlu. visus. bet tā jau dzīvē notiek. viss attīstās un rit uz priekšu. katram jāveido sava dzīve, un tā mēs izmētājamies pa pasauli. laikam jāsāk prasties vien, kā dzīvojot dzīves atsevišķi, noturēt saikni kādu savā starpā, lai nezaudētu to balstu viens otram un lai sajūta, ka esam ģimene neizpaustos vien ziemassvētku vakaros.