es tā sēdēju un centos domāt par skaistām lietām. ieraudzīju skaistu bildi un aizdomājos.
lai gan es baudu šo jauko rudeni un nemaz neskaitu dienas līdz vasarai, tomēr ienāca tā prātā. kā būtu, ja būtu. [lai gan man sev šādam vārdu salikumam domās vajadzētu liegt ieieju]
cik jauka gan būtu tāda vasaras diena, ar riteni aizbraukt līdz bibliotēkai, paņemt pāris skaistas grāmatas, piebraukt pie tirgus, nopirkt tādas vienkāršas, bet jaukas pļavu puķes, mazliet ogu, kuras iemest puncī vai pat vēl labāk kādu lauku maizes šķēli ar omes darinātu ievārijumu, un tādā mierīgā garā turpināt riteņot cauri pilsētai uz mājām, galvā skanot Би-2 izpildījuma "Shambala" vai arī Bītlu "All You Need Is Love".
tad noklāt pledu uz kāda mauriņa vai kaimiņu pļavā, apsēsties un vienkārši baudīt mirkli. lai gan, tam vajadzētu dzīvot mazliet mierīgākā un tukšākā pilsētā. un tomēr. ļaut vēja plūsmai sajaukt matus un saules stariem glāstīt nu jau atkailināto ādu.
ja ir vēlme, var arī tā tur gulēt un baudīt līdz pat vakaram, kad pie debesīm sākt spīdēt naksnīgās zvaigznes, sagaidīt vēl kādu kompānijas biedr-u/-us vēl bez odiem un aizvadīt nakti harmoniskās sarunās un smieklos.

tāda īpatnēja noskaņa pārņēma. savā ziņā patīkama un pat skumīga, tomēr ne jau nostaļģijā pēc vasaras. nē. tas ir kaut kas cits.
vai kā es dažbrīd mīlu neizskaidrojamas jūtas, kuras plosās un meklē mājvietu manī. vai kā es mīlu izjust dzīvi. tā līdz mielēm.

I hurt myself today
to see if I still feel