Gribu Tavās lūpas grimt,
Kā Titāniks okeānā.
Taču, no Tavas kastās elpas,
izkusīs aisbergs.
Un mēs abi plūdīsim lēnām,
Savijot pirkstus cieši kopā
Un tieksimies pretī saulei
Ka vīnstīgas vasaras tveicē.
Tu esi kā vīns,kas reibina,
Taču nekad nekļūs man slikti.
Kļūst tikai vēl labāk...
Varbūt man izdosies piemuļķot vēju,
Un pirmā skaršu Tavu vaigu,
lēni ar pirkstiem,
Noglāstot kaklu,
Domās ar lūpām slīdot pār to...
Pīekļaujies man cieši, cieši.
Es vēlos skaitīt Tavus sirdspukstus,
Just,kā cilājas krūtis,
Kāri tverot pēc gaisa.
Simttūkstoš ugunskuru,
Nesilda tik labi kā Tu.
Katra Tavas elpas dvesma,
Liek uzbangot asinīm.
Gribas vēl tuvāk...
Vēl tuvāk...
Sajust to saldos smaržu
Un neviļus pārkāt robežas,
kuru nav...
Un zini, ka tad,
Kad reibums sasniegs augstāko punktu,
man pazudīs bremzes.
Neprātā skūpstīšu un glāstīšu.
Tas ir kā lidojums.
Tas ir tad, kad sāk jukt debesis un zeme.
Es griežos... riņķī un apkārt,
Kāri tverot pēc ttavām lūpām,
vēloties sastingt pie tām uz mūžu,
Taču tu zini
Un es zinu,
Ka mūžība ir apnicīga.
Un ir taču tik labi-
Izbauidīt tevi atkal
Un atkal no jauna...
Ieraudzīt tavās acīs sevi,
Un just, ka manējās- esi Tu.
Man pat nevajag vārdus.
Te var samelot.
Tie nespēj izprast šīs brīnišķās sajūtas.
Tie nespēj izprast
Kņudoņu manās krūtīs
Un pulsējošās trīsas.
Vienkārši ir labi just
Tavas maigās, mīļās, stiprās rokas
Kurās jāutos maza un aizsargāta.
Vienkārši ir labi būt Tev blakus,
Vēlēties kaut ko vairāk,
Bet baidīties ielidot grāvī.
Taču ir tik labi...