Dzīve...

Optimista apņemšanās:

*Be so strong that nothing can disturb my peace of mind.
*Make all of my friends feel that there is something in them.
*To look at the sunny side of everything and make my optimism come true.
*To think only of the best, to work only for the best, and expect only the best.
*To give so much time to improvement of myself that I have no time to criticize others.

„I’m totally satisfied, I just want more”. Laba doma, jo cilvēki mēdz tik ļoti tiekties pēc kaut kā, domājot, ka tad viņi būs laimīgi, ka aizmirst baudīt mirkli. Tas viss no „laimes ābeces”, tāpēc pat necentīšos tulkot.
Don’t chase the next moment. The trick is to be in this moment while playfully wanting more. No need. No attachment.

Nosūtīju īsziņu un tādā mūsdienīgā vienpatības apjausmā konstatēju, ka ir cilvēki, ar kuriem mana komunikācija jau gadiem sastāv vien no abpusējas apmainīšanās ar sms dzimšanas dienās.

Vakar mani pārņēma tādas dziļas skumjas. Sajūta, ka gribas nolīst kādā klusā lauku sētā un absolūti ignorēt pasaulīgos notikumus. Kāda ir jēga pilsētā?? Skrien pa ratu un dzenas pēc naudas. Skrien pa apli kādam kaut ko pārdod, uzcenot, vairāk, dārgāk. Un daba Japānā pasaka, ka viņai sāp, pietiek darīt pāri. Bet Eiropa ar Libānu vēl izdomā ar ieročiem pamērīties. Un uznāk tāda dusma par militāro industriju, kas ir tāds naudas slaucamai aparāts. Un mūždien izdomā jaunus iemeslus, lai gan patiesībā jau tās pašas vecās variācijas vien ir, karo vai nu par mieru vai demokrātiju vai vēl kādām acu aizmālēšanas muļķībām. Un neticu, ka cilvēki ir tik stulbi, lai domātu, ka ar agresiju panāks mieru. Kad viens sāk bļaut, otram arī gribot negribot balss saites saspringst un bļauj pretī. Mūžīgais karš par mūžīgo mieru. Amerikāņiem ir tāds gudrs vīrs Gors Vidals, kurš painteresējas par Amerikas "īstajiem iemesliem", tāds sīkums, ka no 1949. līdz 1999. ASV ir iztērējuši 7,1 biljonus (triljonus) dolāru nacionālajai aizsardzībai. 7 100 000 000 000 $ Slimi. Bet ko nu par to, pasāp un pāriet.

Ir tādi cilvēki, kas manās acīs ir pārcilvēki ar savu iekšējo spēku. Mahatma Gandijs - viens no tiem. Ja, kāds nav redzējis, iesaku noskatīties filmu. http://www.imdb.com/title/tt0083987/combined
Kā arī dažas Gandija atziņas atgādinājumam un iedvesmai :) MIERS


Mums pašiem jākļūst par pārmaiņām, kuras vēlamies piedzīvot.

Nekas nevārdzina ķermeni vairāk par uztraukumu. Ja vien tevī ir kaut mazākā ticība Dievam, tev būtu jākaunas par katru savu uztraukumu.

Man patīk jūsu Kristus, bet man nepatīk jūsu kristieši. Jūsu kristieši tik maz līdzinās Kristum.

Stipro ierocis ir nevardarbība.

Ja tavā rīcībā ir patiesība, tā jāpasniedz ar mīlestību, jo pretējā gadījumā tiks noraidīta gan patiesība, gan tās vēstītājs.

Princips „aci pret aci” pasauli padarītu aklu.

Zeme gādā par katra cilvēka vajadzībām, bet ne par katra cilvēka alkatību.

Jūs varat mani pieķēdēt, jūs varat mani spīdzināt, jūs varat pat iznīcināt šo ķermeni, bet jūs nekad neieslodzīsiet manu prātu.

Cilvēki bieži kļūst par tiem, kādus viņi sevi iztēlojas. Ja es ticu, ka nevaru kaut ko izdarīt, tas mani patiešām padara nespējīgu to izdarīt. Bet ja es ticu, ka varu, tad es iegūstu tādu spēju to paveikt, kādas man sākotnēji nemaz nebija.

Visdrausmīgākie un nežēlīgākie noziegumi pasaules vēsturē ir paveikti reliģijas vai vienlīdz cēlu mērķu aizsegā.

Gandrīz viss, ko tu dari, šķiet nenozīmīgs, taču ir svarīgi, ka tu to tomēr izdari.

Viņi mums nespēj atņemt pašcieņu, ja mēs paši viņiem to neatdodam.

Tautas diženumu un morālo attīstību var noteikt pēc tā, kā tā apietas ar saviem dzīvniekiem.

Mēs nekad nevaram zināt savas rīcības iznākumu, bet ja mēs nedarām neko, nebūs arī nekāda iznākuma.

Es ticu, ka visās pasaules lielajās reliģijās ir atrodama fundamentāla patiesība, un šī patiesība ir Dieva dota. Es jau sen secināju, ka visas reliģijas ir patiesas, taču katrā atrodamas arī ieviesušās kļūdas.

Tāpat kā ķermenis nespēj pastāvēt bez asinīm, tā arī dvēselei nepieciešams nepārspējams un tīrs ticības spēks.

Ja ko dari, dari to ar mīlestību, vai nedari nemaz.

Katram cilvēkam, ko tādu vajadzētu pieliekt acu augstumā, labi redzamā vietā. Es pielikšu pie guļamistabas durvīm.

"Kļūsti par gaišāko un patīkamāko cilvēku, kādu pazīsti."

Smieklīgi. Bet tā truli smieklīgi. Atkal varu iejusties studenta lomā, vēlos pabeigt augstskolu, tātad --> uzrakstīt bakalaura darbu. Apsēžos pie datora un ataust atmiņā senās izjūtas, kad ūdens jau smeļas mutē, bet sakoncentrēties rakstīšanai neizdodas.
Pabiju 3 nedēļas Austrijā un tas bija fantastisks laiks. Mācīju cilvēkiem slēpot. Emocionāli atbildīgs, interesants un vienlaikus patīkams, jautrs darbs. Es jutos labi. Patika tā psiholoģiskā sajūta sevī, ka dienu pavadu vērtīgi.
Tagad esmu atpakaļ pie datora. Un ir grūti. Iekš sevis grūti. Cīnos!

Patiesība ir pavisam vienkārša - vajag noskaņoties tā, ka vēlies justies. :)
Šonedēļ studijā ierakstījām dziesmu, godīgi, ja kāds jautātu, nebūtu ticējusi, ka man kā ar mūziku visai attālinātai personai arī tāda pieredze šajā dzīvē būs. Bet patika, pat ļoti. Un redz ir tā, ka savu lielo dzīves sūtību un aizrautību es tā arī neesmu atradusi, bet ar patiesi lielu entuziasmu metos teju katrā man kaut kādā veidā saistošā projektā. Vienkārši patīk dažādība, sava veida brīvība.

Es vēlos sakārtot savu istabu un pārējo dzīvojamo platību, tādējādi arī iztīrīt sevi. Un atradu skarbu apzīmējumu, tam ko es daru, proti, mēģinu visu laiku visus turēt laimīgus (centieni visus apmierināt = garīgā prostitūcija). Liek aizdomāties, bet vēl nav pārliecības, ka vēlos to mainīt.
Viss ir tik smalki savīts un saistīts. Garīgā un fiziskā pasaule. Teorētiski es to zinu, man šķiet, mēs visi zinām. Bet tikai tagad palēnām, un apzināti, domāju par lietām, ko ikdienā daru, un ko tās nodara man. Domas, vārdi un emocijas. Manā vannasistabā vairs nav dezodoranta (visu šo laiku cilvēki paši sevi indē, lai pabarotu kosmētisko industriju).
Man vēl ļoti daudz jāpilnveidojas.

Piezīme sev. Vēlos apgūt jogu, jo ticu, ka tā nāks par labu manai nervu sistēmai.

Vispār man nav tendence visu gāzt un plēst. Mājās atceros tikai vienu gadījumu, kad verot vaļā trauku skapja durvis no tā izlidoja atmiņu pilna bērnības bļoda ar lāci. Jāsaka, ka toreiz pat asara acīs iemetās. Bet tagad, esmu ciemos, pieskatu māju Spānijā un nedēļas laikā manā kontā ir glāze, kurai uzbrūk bļoda un tā rezultātā stiklu čupa, no rokām izslīdējis ziepju trauks, stikla krūka, kurai nepatika 100 grādu ūdens temperatūra un vēl man izdevās aiztaisīt senu lādi, kuras atvēršanai ir nepieciešamas atslēgas (kuru atrašanās vieta nav zināma). Sajūta ir tāda kā skolas laikā, kad nejauši trāpi klasesbiedram ar bumbu pa galvu un tur vairs neko nevar labot. Ir ļoti žēl, ka esi bijis tik neuzmanīgs.
Šeit un tagad. Vajag būt šeit un tagad. Nezin kāpēc man ir aizdomas, ka grāmata par budismu, kas kāda cilvēka ieteikta tagad stāv uz mana nakstgaldiņa, nav nejaušība.

sajūta "vienu dienu pirms" ir diezgan ne-favorīts manā pasaulē.

Nakts režīmā. Dzīvoju ar divām meitenēm, kuras svinīgo "good night" saka desmitos vakarā un karoti pret brokastu sķīvi aktīvi dauza jau septiņos no rīta. Sākumā tas traucēja, bet pie skaņām pierod un tagad jau mierīgi šņākuļoju līdz diviem :D Bet ap četriem paliek tumšs. Divu stundu diena un gara, gara nakts.

Prožektors uz distopiju. Vēlreiz izlasīju Hakslija "Brīnišķīgā jaunā pasaule", Orvela "1984" arī ielasīts, un tikko filma "V for Vendetta". Un tik ļoti sanāk domāt par cilvēku, par sabiedrību. Par darbībām, kuras ir nevis tādēļ, ka tā vēlas, bet gan tādēļ, ka ieprogrammēts, ka vēlas.

Un tāds kā apjukums mazliet, jo es nespēju saprast, vai cilvēki iet uz trokšņainiem bāriem un cits uz citu bļauj tādēļ ka viņiem tā patīk, jebšu viņi domā, ka visi domā, ka tas ir jautri un tā vajag. Es tur iegāju, un pēc 15 minūtēm aizgāju. Vai jautrība vienmēr saistās ar troksni? Tagad arī - dzīvoklī uzrīkoja filmu vakaru, 15 cilvēki atkal kliedz, un runā muļķības un spiedz, un bļauj, un skaļi smejas, ja tos var saukt pa smiekliem. Laikam tas, ko vēlos zināt - vai viņiem tiešām tas šķiet jautri??

Tik labi ir naktī, kad klusi un rāmi. Ja iemācītos sevī tā būt. Bez stresa par niekiem. Mācos.

jebkas. jebkāda.
apjukuma trīsas un četras šalles.
Laimīgs smaids :)

ir tādi cilvēki, kuriem nevajag lūgt pieņemt ilgtermiņa lēmumus. Bet pavisam izmest no galvas to nevar; ne šodien un rīt, bet vēlēšos..

Es gribu un viss! Lai iekļaujas manā ideālā par to, kā jābūt. Un atsakos ticēt, ka nevar tā vienkārši, mīļi..

mirkļos, ko pavadu vienatnē, ir tik daudz interesantā apkārt, ka nekāda dižā sevī būšana neiznāk, un tādu patiesu meditāciju arī vēl nepazīstu. Cilvēkos, cilvēkā - kā vārdnīcā - ieraugu sevi.

"ja Tu domātu vēl gaišāk, mēs dzīvotu Ziedoņa baltajā pasakā." Tik atšķirīgi izskatās no dažādiem skatpunktiem.
Cilvēks, kam aiz istabas loga zied skaists kastanis, ierauga ievas zariņu un jautā: "vai kastanis?"
Dažkārt uzvedamies tieši tā, kā teorētiski negribētu rīkoties.
Kad ļoti esi centies un kāds šķietami neievēro. Gadās.

Man allaž šķita, ka esmu ļoti atbildīga būtne, bet māsa šorīt tam nekādīgi nevēlējās piekrist, par iemeslu minot tādu sīkumu, ka pa nakti palicis ieslēgts maizīšu cepamais. :DD

sniegpulkstenītes :))

khi, khi.. ienācu cibiņā ar domu izteikt lielo sāpi, tā, parunāties ar sevi caur citiem. Un tādi kā pat ironiski tie smiekliņi, JO nekas jau nav noticis. Varbūt tas pat ir trakāk, ka tādas sajūtas pielavās klusi, un pat nepamani, kurā mirklī, no kurienes, cik ilgi, kāpēc? Bet jūties zemu. Zemu sevī. Ar neticību sev. Un, protams, ka ar tādām domām, arī citu cilvēku rīcība nešķiet nekāda skaistā. Pašapziņas trūkums. Tādos viļņveidīgos lokos. Mierīgi un skaisti, un plūstoši, patīkamas dienas, darot kaut ko tādu brīvi, mežā, ārā, pie jūras. Smaidīt un priecāties. Bet sākt domāt par kaut ko nepadarītu, neizdarītu. Mērķiem un iemesliem. Kāpēc esmu? Kāpēc esmu, ko radu, ko dodu? Kāpēc neatrodu lietu, kam pieķerties? Kur sevi pilnveidot līdz sajūtai, ka varu labi. Ka varu kādu citu ar to iepriecināt.
Ka attiecības ar cilvēkiem esmu sabojājusi, nē, vienkārši aizmirsusi, ar savu paviršo attieksmi atsvešinājusies. Un tik tālu, ka vairs nevaru vienkārši piezvanīt. Kaut kā sveši. Un tad paliek žēli. Un gribas runāties.
un tagad atkal gribas smaidīt. Ārprāc, sāk šķist, ka pat zīdaiņi ir noturīgāki savās emocijās :DDDDD

varu labāk!

nomoda nakts, domas ar "ne"

[02:55:32]: tāda sajūta naktī, ka bāāāāāāāāc Tu esi tik viens un vispār galīgi. Tāds, ka nezini, kur likties un ko darīt.
[02:56:04]: kāds guļ, kāds nereaģē un kāds jau gadiem ilgi nav tā kārtīgi satikts uz sirsnīgu sarunu.
[02:56:28]: jā, es pazīstu to sajūtu tik ļoti labi
[02:56:56]: tāda jau laikam mums katram uzmācas ik pa laikam, un tad vēl tā otra par jēgu