Dzīve... - Komentāri

khi, khi.. ienācu cibiņā ar domu izteikt lielo sāpi, tā, parunāties ar sevi caur citiem. Un tādi kā pat ironiski tie smiekliņi, JO nekas jau nav noticis. Varbūt tas pat ir trakāk, ka tādas sajūtas pielavās klusi, un pat nepamani, kurā mirklī, no kurienes, cik ilgi, kāpēc? Bet jūties zemu. Zemu sevī. Ar neticību sev. Un, protams, ka ar tādām domām, arī citu cilvēku rīcība nešķiet nekāda skaistā. Pašapziņas trūkums. Tādos viļņveidīgos lokos. Mierīgi un skaisti, un plūstoši, patīkamas dienas, darot kaut ko tādu brīvi, mežā, ārā, pie jūras. Smaidīt un priecāties. Bet sākt domāt par kaut ko nepadarītu, neizdarītu. Mērķiem un iemesliem. Kāpēc esmu? Kāpēc esmu, ko radu, ko dodu? Kāpēc neatrodu lietu, kam pieķerties? Kur sevi pilnveidot līdz sajūtai, ka varu labi. Ka varu kādu citu ar to iepriecināt.
Ka attiecības ar cilvēkiem esmu sabojājusi, nē, vienkārši aizmirsusi, ar savu paviršo attieksmi atsvešinājusies. Un tik tālu, ka vairs nevaru vienkārši piezvanīt. Kaut kā sveši. Un tad paliek žēli. Un gribas runāties.
un tagad atkal gribas smaidīt. Ārprāc, sāk šķist, ka pat zīdaiņi ir noturīgāki savās emocijās :DDDDD