Dzīve...

Vienmēr ir kaut kādi "pēc". Tagad! Spontanitāti saglabāt, un ļaut citiem to prieku.

Vai uz visiem jautājumiem ir atbildes? Nu, tādas, nopietni ņemamas, lai noticētu un pieņemtu pa īstam? Par to, kas ir pirms sākuma? Un vēl pirms tam? Par to, kāpēc pasaule ir tieši tāda kāda tā ir, un vai mēs veidojam vidi vai vide mūs? Kāpēc kaut kas šķiet pareizs un pieņemams, ja tiklab tas var būt absolūti citāds? Un kāpēc aizvien lietojam jēdzienus labs, ļauns, pareizs, nepareizs, ja tas tik un tā subjektīvi? Vai es vispār esmu es, vai tikai nejaušs sabiedrības produkts? Jo mans "labs" ir veidojies tajā vidē, kur es dzīvoju. Mans "labs" nozīmē pateikt paldies, ja izdara, ko jauku un ēst ar nazi un dakšu. Kā visā šajā jūtas un iekļaujas dvēsele, vai viņa izvēlējās vidi un ir apmierināta?

Saldējuma burvīgā garša. Tāda sajūta, ka mirkli par ātru pāršķirta tā lapa, kurā bija divi varoņi. Kad vēl teikt un pateikt un pusceļā pie auss attopies, ka vairs neatceries, kas tas bija. Un tā sajūta paliek, kā tāds aprāvums un neizpratne. Un sajūta mazliet šizoīda. Jo vārdi skan, bet pēc mirkļa saproti, ka to teikusi kaut kāda mistikā cita būtne, ne tā, ko uzskatu par īsto sevi. mainīgums vai neapzinātība.

"Dont care what people say
Follow just your own way
Follow just your own way
Dont give up, dont give up
To return, to return to innocence.
If you want then laugh
If you must then cry
Be yourself dont hide
Just believe in destiny."

Atkal pārdozēju kafiju, gluži nemanot.
vienmēr nevar varēt. laikam šī eksāmena lielā mācība ir nemācēt un nespēt.

1) vēlos ...... .. .......
2) vēlos .... ........ .. ....... ..... ...
3) vēlos ... ........... .. .... .. .... .. .... ....... .......

Esmu gatava zivtiņai - tā, kas zelta. Bet, ja nopietni, tad pati varu. Aiziet!!

savāda sajūta ķermenī. Izslēdzu gaismu, eju līdz vannasistabai. Cik vienādiem soļiem to daru? 12 soļi? skaļi, klusi, steidzīgi, dažādi? Apzināties, ka ir tik daudz ikdienišķu darbību, kas netiek ievērotas. Sīkumi, kas veido. Kas ir tas uzmanības vērtais?
Un sajūta, ka atkārtojos sevī. Domas. Kā ieķēries aplis, jo vairumā gadījumu daru tikai tad, kad laika limits sāk spiest. Un sākot darīt, saprotu, ka man ļoti patīk, un ja būtu vairāk laika, tad pilnveidotu līdz perfektumam. Un pienāk atskaites diena, kaut kā pluss, mīnuss izdodas un tad atkal ir jau nākamais kaut kas darāmais, kurš tiek atlikts līdz brīdim, kad saprotu, ka gribētos tam veltīt vairāk.

Tik dažādas pasaules izpratnes. Un es kaut kur pa vidu, bez stingras ticības un uzskatiem, cilvēks procesā.

šonakt manī pamodās pēdējā brīža iedvesma. vispār jau smieklīgi. smieklu lēkmes, čī, domāt un negulēt, un lasīt, un rakstīt. Protams, ka smadzenēm iestājas tādi kā īssavienojumi. bet man patīk. :D

istaba, dīvāns, sarunas, h2o pīpe.

viņa teica: "man šķiet, es sāku iemīlēties"
es, savukārt, tieši tajā brīdī čubinājos ap to metāla jumtiņu, ko liek uz ogles, un izdomāju, ka jāņem nost.. hama bam!!! Metāls + karsta ogle (!!!!!!)doooooh! Pussekundi pēc vārda "iemīlēties" sāpīgi apsvila pirksti un skaļi nočīkstēju "AU!".
Viņa samulsa un ļoti centās to neuztvert kā zīmi.

Intuitīvais cilvēks tik bieži ar mums cenšas sarunāties, bet kaut kā izdodas aizbildināties ar visādiem racionāliem lēmumiem.

"Patiesas oriģinalitātes sākums izpaužas kā nevēlēšanās būt par to, kas jūs neesat." (Vitgenšteins)  

un tik daudz šķiet mazsvarīgs, pēc tam, kad esi domās aptvēris, kā varētu būt.  

Piens, kad sildījās, domīgumā atstāts vienatnē, aizvārījās līdz mirklim, kad saputojās un mutuļojās augšup, kā bērnībā olas baltums ar šalcošu okeāna viļņu pieskaņu. Izvietojās putas formā kā tā, kas cilvēkam pukst. minūtē sešdesmit. Tā jau tas skaistais veidojas neviena nemanīts, un tikai mazs nejaušības mirklis, kurā to skatiens tver. Burvība.

Emocijas. cīņa ar sevi. Kapēc cilvēks vispār iedomājas noformēt to kā cīņu? Jo ja ir cīņa, tad kāds allaž uzvar, bet tas otrs zaudē. Un ja piedalos tikai es, tad daļa manis noteikti zaudēs. Kafijas biezumi saķepuši zobos. Kad gribas un nē gulēt. Tā vienkārši.

Tik dažādi ir cilvēki. Un atkal sastopu tādus, kam svarīgi ievērot režīmu - dienā strādā, naktī guļ. Bet taču, tas viss tik ļoti no sajūtām. Ja gribas brokastis septiņos vakarā, tad tā arī jādara. Muļķības un nesvarīgumi mēdz būt vistuvinošākie. Sīkumi. Nezinu. Šonakt es droši sev pasaku, ka neko es tā īsti nesajēdzu. Un? Varbūt tas ir tas interesantums. Varbūt man ir mazliet žēl, ka neesmu piedzimusi par ģēniju, vai vismaz īpaši talantīgu kādā specifiskā jomā. Tā nu es pekājos caur dienām meklējot jaunu, skaistu, interesantu. Attīstot sevi, protams, bet tajā būtu jāiegulda pārmērā apnicīgs darbs, lai no tā visa būtu kāds jēdzīgs rezultāts. Tāds procesa cilvēks te kaut ko tagad klabina. Un kam gan tas interesē? Katram sava dzīve ar sev nozīmīgām domām.

fundamentālu pamatu trūkums. Par vērtībām un to, kas pasaulē notiek. Kā gan, lai varu būt es pati, ja ik pa brīdim manas domas mainās līmenī ne vien par to, vai garšo kafija, bet gan - vai tā vispār eksistē. !!! mainīgums, dinamika, attīstība. Arī tā to varētu nosaukt. Bet iekšējais pavārs visam grib piemest sarežģītāk-garšvielu. tulbi(s).

emociju maiņa no remdena līdz sasalumam un tad atkal saules sildītas virsotnes. Gribot pagulēt ilgāk, nozogu sev apmēram stundu miega. Jo ceļos nevis ar pirmo modinātāja zvanu, bet tikai sesto. Ik pa desmit minūtēm džinkst pie auss. Apzinos gan tikai pēdejos divus parasti, ja vispār piefiksēju. Varētu taču likt tam briesmeklim zvanīt stundu vēlāk un uzreiz celties. Aizmiegotām acīm kaut kā līdz akadēmijai tomēr nokļuvu.
Tāda diena, kad vispār negribas runāt, sabiedriska čalošana ir vienaldzīga. īīgnooore.. ēdu salātus no mākslīgiem vai sažuvušiem dārzeņiem. Un uznāca tāda kā dusma uz cilvēkiem, kas pārmērā cītīgi mācās. Bet kādas man ir tiesības vispār radīt tādas domas? Katrs dzīvo, kā vēlas. Vai tā mana apzinīgā daļa, kas tagad ir nikna uz slinkumpilno īzī pīzī Līšu? Galīgi. Ētikā par personības veidošanos runājām. Ka cilvēki mēdz saaugt ar savām maskām, proti, sociālajām lomām un tādējādi nobremzē savu garīgo attīstību. Un vispār par tumšajām pusēm un ēnām. Un manas tik spilgti sāka mākties virsū. Tā ja. Tam visam klāt miegainums un sanāk ideāla kombinācija, lai tā vien gribētos iekāpt taksī un ātri, ātri nokļūt mājās zem segas.
Vērtības. Kādas katram. Kas? Kura ir tava būtība, bet kura tikai iedomāta kaut kāda ticība vai maldi. Un vēl tam visam pa vidu jaucas Nīče ar savu nihilismu, ka jums saku, galīgs pffffffffff.

Lai vai kā. Saulainā puse. Bungas. Ritms. vai drīzāk neritms. Rokas kaut ko pa savam tur sit, un jo vairāk domā, jo vairāk aiziet ciet. Melns gar acīm un šķiet, ka pasaule kaut kur ir nobrukusi. Kaut kāds tā ššūūmmms.. Enerģija bam bum bam bum bam tinkš. Un tik labi palika.
Un šeku reku, sakiet vēl, ka nepiesaistam to, ko vēlamies. Ienāk kabinetā sieviete ar kūku ciemos un vēl pasaka, ka mēs izklausamies pēc salūta ar to rībināšanu :DDD Viņa zīmē. Viņa māca zīmēt. Līvai patīk zīmēt. :))

Šorīt atveru acis laimīga. Saule jau silda degungalu, jūtu, ka pulkstens ir pietiekami daudz, lai vairs nevēlētos domāt par došanos uz skolu. Citāds rīts. Ar darbīgu rūķīti virtuvē, kura acīs ieraugu kaut ko.. stāstāmu. Ar tēju un sirds siltumu. Tik atklāti kā toreiz, kad vēl nezināju, ko nozīmē bailes uzticēties.

Hronoliģiskā laika nozīme viegli zudināma. Paliek mirkļi un tikai tāpēc, ka burvīgi sabaudāmi.

viss ir tieši tik svarīgi, cik to pozicionē
vērtību šūpoles

Tu esi tas, ko Tu dzer.?! Aizvien meklētais "es". Dzīves periodi - melna kafija, paciņu tējas, kafija ar pienu, tēja ar pienu, zāļu tējas. Tajā visā apjūkot. Kas man garšo, kura esmu es? Smaids kā Džūlijai Robertsai, kad viņa, kādā tur filmā saprata, kā pagatavotas olas viņai vislabāk garšo. :D
Par daudz ko. Tagad sēžu ar vienu no ideālajiem dzērieniem - gardi kūpoša stipra kafija ar plombīra saldējumu un bagātīgu kanēļa devu. mmm. Tāpēc, ka ilgojos miega. Ilgstoša miega. Lēnu rītu. Tādu, lai laiks izdzert smaržojošu zāļu tējiņu. Dabīgumu. Steiga notrulina. Tik vien kā ūdens glāze.. Tēja, kafija, šokolāde. Laime un posts, ja patīk daudz. Un mazliet plašāk domājot, ne tik šajos škidrumos. Baudīt bez cukura. Īsto garšu.

ja uz cilvēkiem paskatās reāli, kādi viņi ir, nevis caur atmiņu un ieraduma briļļu rāmjiem. Pazīsti?

you are love made visible
apzinies sevi tādu, un gaišums piepildīs iekšējo telpu.

Uznāk naktī sajūta, ka jādomā. Sēdi cilvēks gultā, segā satinies un sveces liesmā iegrimis. ilgi. Bet rīts nāk ar džinkstošu modinātājskaņu. Un spāņu valodas straujumu. sagurušām acīm. bēgums no skolas, parkā mitrumsmarža un virpulīgi krītoši burvīgumi. Mūzika un lēni, lēni soļi. Silti sirdspuksti.

Kad izdara kaut ko ļoti nepatīkamu kāds. Bez personīga aizvainojuma, vienkārši, huligānisms parastais, vai būtu jāsūta tam pāri darītājam mīlestība? Lai viņš saņem pietiekami un nomierinās? Kaut kā nemaz gaišas domas neraisās pret tādiem, kas ar savu vandālismu sabojā garstāvokli tuviem cilvēkiem. Sevi indēt ar žultīgiem vārdiem tādu žļerbriebekļu dēļ netaisos, bet tomēr TIK stulbi!! Cilvēkam šajā pasaulē čukst ausī doma - Tev ir jārada. Un tie, kam neizdodas radīt, izvēlas otru ceļu - graut.
Un kārtējo reizi apstiprinās, jo vairāk kādam pieder, jo lielākas bailes, ka var kaut kas gadīties. Kur bailes, tur rezultāts. Domu materializācija. Bet ābeci jau paši zināt.

Tie mirkļi, kad aizmiglojas realitātes apjausma, kad pēkšņi vairs nevari izdomāt, kurš gads rit un kāda diennakts stunda, ku-kū! Subjektīva vasara, iesēdusies karsta telpas izjūta --elpa, elpa tava. smarža-- , drošvien tāpēc. Aiz loga priecāties (smaids!) kā saules ielejā.