vārdu izvirdums
Nov. 14., 2008 | 06:15 pm
No:: liish
emociju maiņa no remdena līdz sasalumam un tad atkal saules sildītas virsotnes. Gribot pagulēt ilgāk, nozogu sev apmēram stundu miega. Jo ceļos nevis ar pirmo modinātāja zvanu, bet tikai sesto. Ik pa desmit minūtēm džinkst pie auss. Apzinos gan tikai pēdejos divus parasti, ja vispār piefiksēju. Varētu taču likt tam briesmeklim zvanīt stundu vēlāk un uzreiz celties. Aizmiegotām acīm kaut kā līdz akadēmijai tomēr nokļuvu.
Tāda diena, kad vispār negribas runāt, sabiedriska čalošana ir vienaldzīga. īīgnooore.. ēdu salātus no mākslīgiem vai sažuvušiem dārzeņiem. Un uznāca tāda kā dusma uz cilvēkiem, kas pārmērā cītīgi mācās. Bet kādas man ir tiesības vispār radīt tādas domas? Katrs dzīvo, kā vēlas. Vai tā mana apzinīgā daļa, kas tagad ir nikna uz slinkumpilno īzī pīzī Līšu? Galīgi. Ētikā par personības veidošanos runājām. Ka cilvēki mēdz saaugt ar savām maskām, proti, sociālajām lomām un tādējādi nobremzē savu garīgo attīstību. Un vispār par tumšajām pusēm un ēnām. Un manas tik spilgti sāka mākties virsū. Tā ja. Tam visam klāt miegainums un sanāk ideāla kombinācija, lai tā vien gribētos iekāpt taksī un ātri, ātri nokļūt mājās zem segas.
Vērtības. Kādas katram. Kas? Kura ir tava būtība, bet kura tikai iedomāta kaut kāda ticība vai maldi. Un vēl tam visam pa vidu jaucas Nīče ar savu nihilismu, ka jums saku, galīgs pffffffffff.
Lai vai kā. Saulainā puse. Bungas. Ritms. vai drīzāk neritms. Rokas kaut ko pa savam tur sit, un jo vairāk domā, jo vairāk aiziet ciet. Melns gar acīm un šķiet, ka pasaule kaut kur ir nobrukusi. Kaut kāds tā ššūūmmms.. Enerģija bam bum bam bum bam tinkš. Un tik labi palika.
Un šeku reku, sakiet vēl, ka nepiesaistam to, ko vēlamies. Ienāk kabinetā sieviete ar kūku ciemos un vēl pasaka, ka mēs izklausamies pēc salūta ar to rībināšanu :DDD Viņa zīmē. Viņa māca zīmēt. Līvai patīk zīmēt. :))
Tāda diena, kad vispār negribas runāt, sabiedriska čalošana ir vienaldzīga. īīgnooore.. ēdu salātus no mākslīgiem vai sažuvušiem dārzeņiem. Un uznāca tāda kā dusma uz cilvēkiem, kas pārmērā cītīgi mācās. Bet kādas man ir tiesības vispār radīt tādas domas? Katrs dzīvo, kā vēlas. Vai tā mana apzinīgā daļa, kas tagad ir nikna uz slinkumpilno īzī pīzī Līšu? Galīgi. Ētikā par personības veidošanos runājām. Ka cilvēki mēdz saaugt ar savām maskām, proti, sociālajām lomām un tādējādi nobremzē savu garīgo attīstību. Un vispār par tumšajām pusēm un ēnām. Un manas tik spilgti sāka mākties virsū. Tā ja. Tam visam klāt miegainums un sanāk ideāla kombinācija, lai tā vien gribētos iekāpt taksī un ātri, ātri nokļūt mājās zem segas.
Vērtības. Kādas katram. Kas? Kura ir tava būtība, bet kura tikai iedomāta kaut kāda ticība vai maldi. Un vēl tam visam pa vidu jaucas Nīče ar savu nihilismu, ka jums saku, galīgs pffffffffff.
Lai vai kā. Saulainā puse. Bungas. Ritms. vai drīzāk neritms. Rokas kaut ko pa savam tur sit, un jo vairāk domā, jo vairāk aiziet ciet. Melns gar acīm un šķiet, ka pasaule kaut kur ir nobrukusi. Kaut kāds tā ššūūmmms.. Enerģija bam bum bam bum bam tinkš. Un tik labi palika.
Un šeku reku, sakiet vēl, ka nepiesaistam to, ko vēlamies. Ienāk kabinetā sieviete ar kūku ciemos un vēl pasaka, ka mēs izklausamies pēc salūta ar to rībināšanu :DDD Viņa zīmē. Viņa māca zīmēt. Līvai patīk zīmēt. :))