Dzīve... -

Nakts režīmā. Dzīvoju ar divām meitenēm, kuras svinīgo "good night" saka desmitos vakarā un karoti pret brokastu sķīvi aktīvi dauza jau septiņos no rīta. Sākumā tas traucēja, bet pie skaņām pierod un tagad jau mierīgi šņākuļoju līdz diviem :D Bet ap četriem paliek tumšs. Divu stundu diena un gara, gara nakts.

Prožektors uz distopiju. Vēlreiz izlasīju Hakslija "Brīnišķīgā jaunā pasaule", Orvela "1984" arī ielasīts, un tikko filma "V for Vendetta". Un tik ļoti sanāk domāt par cilvēku, par sabiedrību. Par darbībām, kuras ir nevis tādēļ, ka tā vēlas, bet gan tādēļ, ka ieprogrammēts, ka vēlas.

Un tāds kā apjukums mazliet, jo es nespēju saprast, vai cilvēki iet uz trokšņainiem bāriem un cits uz citu bļauj tādēļ ka viņiem tā patīk, jebšu viņi domā, ka visi domā, ka tas ir jautri un tā vajag. Es tur iegāju, un pēc 15 minūtēm aizgāju. Vai jautrība vienmēr saistās ar troksni? Tagad arī - dzīvoklī uzrīkoja filmu vakaru, 15 cilvēki atkal kliedz, un runā muļķības un spiedz, un bļauj, un skaļi smejas, ja tos var saukt pa smiekliem. Laikam tas, ko vēlos zināt - vai viņiem tiešām tas šķiet jautri??

Tik labi ir naktī, kad klusi un rāmi. Ja iemācītos sevī tā būt. Bez stresa par niekiem. Mācos.