Ārā - apmācies - pie garāžām

Valdis: /ņemas zem noskretuša busiņa, skan rīku skaņas/ /viņam redz tikai kājas/ nu te nekas nav tā, kā vajag... aiij, zivtiņ ezerā. Fizika mazgadīgajiem, protoni un elektroni. Nevar ne piecu collu skrūvi pievilkt

es: /man apgaismo visu ķermeni, izņemot seju; tas simbolizē kaunu, es snaikstos gar ķieģeļu sienu/

Valdis: ahā! Nu redz kā. Ko es dzirdu? Lielu žurku kaķa izmērā? Vai arī kaķi, kas uzvedas kā žurka?

es: /izlecu strauji/ Jā, jā! Tu nesaproti, ka man vienkārši ir bezdievīgi bail? Es neesmu pametis Latvijas Republiku kopš te atkal ienāca kultūra. tā mani veldzēja, bet es aizmirsos - jā, aizmirsos. ai... ļauj, es tev to izstāstīšu pa ceļam

Valdis: Ceļam, veļam, augsni šķeļam. Es nekur nebraukšu. /izlien ārā, ar sodrējiem klāts/ Tepat uz vietas ir ko darīt. /novēršas/ un tā līdz kapu kopiņai... Ai, nemierīgā dvēsele!

es: Tagad es saprotu, Valdi, kāpēc esam kopā. /uzlieku roku viņam uz pleca/ Mēs taču tādi bezmaz vai kā brāļi savā nedrošībā. Fantazētāji! To gribas un šito. No kalna virsotnes visi redzēs, kā mēs zalgojam ziemeļblāzmas oreolā, ne? Ha! /riebīgā cinismā iesmejos, tacu man uznāk klepus un es meklēju mutautiņu/

Valdis: /ar dolomīta aukstumu un tam raksturīgo skaudrās sķautnes šķēlumu/ Kāpēc es tev vispār pienācu klāt? /izvirza pret zāli žokļa leņķi/ Es jūs nemaz nepazīstu. Ko sienies klāt kā bezsugas suns? Kas jūs esat? Ko!? /kliedz/ Kas tevi šausta, šakāļdēls? Vai tiešām jāsauc municipālie?

es: Mēs neesam nosķirami.

Valdis: /izmisīgi/ Atstājies! Sātans

es: Valdi, mēs

Valdis: Kāds vēl - "mēs"?

es: es un tu

Valdis: ej vēl iedzert, pajoliņ /paskrūvē sev deniņus/

/pēksņi nodziest gaisma visur/

/Es pats ieslēdzu diodi sev rokā, tā mani vārgi apgaismo - nāku tuvāk skatītājiem/

es: Un te nu tas ir. Es biju aizmirsis sevi, savu dzīvi, savu sievu. Savu māksliniecisko novirzienu. Es biju atklāts kā nomizots gurķītis. Es biju...

/Pēkšņi atskan koris, nokrīt dekorācijas, aiz tām redzami visi dziedātāji/

Koris /dzied/:

Dzīve, nāve, nolemtība!
Zemes, jūras nošķirtība!
Liedags, joms un skrejais strautiņš
...

es: Mazsalacas dzērājkautiņš! Hahahaha!

es: Es iešu atpakaļ pie sievas un es VISU sapratīšu. Mēs izrēķināsimies, un tas viss būs atklāti. Ja viņa šaus - lai iet. Kur tad viņa man var iešaut? Smadzenēs? Tas nav mans orgāns. Aknās, nierēs? Tur jau tā grauž akmeņi. Sirdī?


koris: SIR - DĪĪĪĪ!!!!

es: Jā, sieviņ /čukstus/ šauj man sirsniņā, medutiņ

Valdis: /atkāpjas tik strauji, ka apveļas tukši plastmasas spaiņi, krīt stellatslēgas, džinkst un ripo skrūvju ligzdas/

es: Man gribas tikai redzēt tavu smaidu. Kaut vai tas ir tikai naida smaids.