22.februāris.
Saplīsuša ģeneratora dēļ izbraucam no LV ar deviņu stundu nokavēšanos, nakts ceļā.
Sestdienas kontrasti - trīs stundas nīkuļot sniega izraisītā sastrēgumā Vācijā uz ātrgaitas šosejas busiņā, kas aplīmēts ar uzrakstu "Pray for snow", bet naktī jau stūrēt augšup un lejup pa kalnu celiņiem un serpentīniem. Pirmā sajūsma par apsnigušajiem kalniem, kas vīd tumsā. Kopumā 28 stundas ceļā, nobāzējamies mīlīgos apartamentos Kappl ciematiņā jeb, latviski runājot - Kaplī.
24.februāris.
Pirmā diena uz kalna Ischgl pilsētiņā. Abas ar Līvu pazaudējamies no pārējiem jau pirmajā nobraucienā un atlikušo dienu izklaidējamies divatā - iesildoties apgūstam pirmās trases, pameklējam pūdersniedziņu, un tā. Trases daudzviet apledojušas, likumsakarīgi arī atsists dibens. Protams, satiekam pirmos latviešus, kas, izdzirdējuši latviešu valodu, apjautājas, vai mēs no Latvijas. Uz neizpratnes pilno skatienu saņemam paskaidrojumu: "Mēs no Anglijas". Okei.
25.februāris.
Viena no retajām pirmdienām, kad visi pamodās priecīgi - otrā diena uz kalna tomēr. Šoreiz dēļojam visi deviņi kopā, daudz prieka un pūdera. Mans dienas smējiens - mēģinot tikt no frīraida atpakaļ uz trases, nejauši nolauzu robežstabiņu, iekritu atpakaļ sniegā un ļoti smējos. Redzējām kalnu kazas, nobraucām uz Samnaun pilsētiņu Šveices pierobežā, no kuras pēc tam ar divstāvīgu pacēlāju uzbraucām šikā restūzī kalna galā un apēdām tur savas līdzpaņemtās siermaizes. Diena noslēdzās ar apmaldīšanos (divreiz) un ledainu trašu skrāpēšanu. Dibenam atkal sāpēja.
26.februāris.
Iepriekšējā dienā piekodinājuši, ka visi, kas plkst.8:15 nebūs busā, paliks Kaplī, saldais pārītis paši mazliet aizgulējās. Visi tomēr nonāca Ischgl, kur daļa kompānijas devās meklēt tramplīnus, bet trīs meitenes, tai skaitā arī es, tikmēr savā vaļā šķūrēja pūderi caur mežiem. Vēlāk satikāmies visi, uzbraucām ar pašu augstāko pacēlāju līdz galam un uzrāpāmies vēl kādus 100 metrus augšā kalna smailē pēc perfekta pūdersniedziņa. Braucot lejup, glāstīju ar roku sniegu - kaifa un endorfīna lavīna un absolūta atraušanās no realitātes. Kā var nemīlēt sniegu? Mājupceļā braucām caur mežu, un es iemaldījos tādos krūmos, ka brīžiem ripoju lejup augšpēdus. Galvenais, ka pašai prieks. :)
27.februāris jeb 4.diena uz kalna.
Alpu saule uz zoda uzdedzinājusi mazas čūliņas. Līvai vārda diena, bet viņa saudzē muguru un atpūšas Kaplī, un gatavo vakariņas, bet Andris varonīgi turpina braukāt ar sāpīgi sasistu roku. Alpos +11 grādi, šalle somā, jaka vaļā un, tiklīdz apsēžas sniegā, dibens slapjš. Visu dienu pavadījām, vairākas reizes kāpjot un brienot kalnos pēc svaiga pūdersniedziņa. Pa vidu paspējām pazvilnēt īsu brīdi saules terasē, vēlāk kalna galā ēdām līdzpaņemtās visgaršīgākās siermaizes, metu kūleņus sniegā un priecājos. Mājās visi gāza caur biezi, mīksti piesnigušu mežu, vienbalsīga sajūsma. Par Ziedoni gan skumīgi ļoti.
5.diena.
Caur 6 km garu tuneli braucam uz Sankt Anton, kas izslavēts ar savu pūdersniegu. Jau no paša rīta, pirmajā nobraucienā, nācās konstatēt, ka pārsteidzoši daudz var paspēt nodomāt un pārdzīvot, uz muguras nekontrolēti gāžoties lejup pa apledojušu, stāvu klinti, kad pie kājām piesprādzētais dēlis pilnībā zaudējis jebkādu saķeri ar ledus kankāļiem, kuru vietā vajadzēja būt sniegam - no nenormālām bailēm līdz nedabiskam mieram un domai, ka gāzties mūžīgi tāpat nav iespējams. Pārbijās visi, bet pēc kāda 50 metru ātršļūciena es tomēr apstājos, turklāt brīnumainā kārtā bez ievērojamām traumām. Spriežot pēc izbraukātajām nogāzēm, Sankt Anton noteikti būtu perfekta vieta pūdersniega kārumniekiem, tikai kādā sniegainākā un vēsākā nedēļā. Mēs atlikušo dienu lielākoties stumdījāmies ar īgniem un agresīviem slēpotājiem rindās pie pacēlājiem, rāmi braukājām pa trasēm un pikojāmies.
1.marts - otrā diena Sankt Anton, pēdējā Alpos.
Kamēr pārējie zvēri lēkāja un dauzījās pa snovparku, abas ar Līvu mēģinājām saprast, kāda ir atšķirība starp sarkanajām un melnajām trasēm. Diez ko neatradām. Bet pārējie tik skaisti lidoja, ka pat es saņēmos un pievienojos, un veicu pirmos oficiālos, kuslos lidojumus. Karsti bija - izmetāmies vienos t-krekliņos un gāzām pār mazākajiem tramplīniņiem lejā. Pusdienlaikā konstatēju, ka protu stāvēt uz galvas sniegā, patika. :)
Alpu piedzīvojumi beidzās ačgārni - kāpām augšā kalnā, lai brauktu lejā ar pacēlāju. Tā notika tāpēc, ka pēdējā nobraucienā drusku apmaldījāmies un nonācām atkal pie stāvas, slēpotāju izdangātas trases. Pēc iepriekšējās dienas nelāgās pieredzes negribējās ko tādu mēģināt, tāpēc tikai divi brauca lejup, bet pārējie rāpāmies atpakaļ uz pārsimt metrus augstāk esošo pacēlāju. Finiša taisnē mūs pārtvēra kalna patruļa - uzklausījis manu paskaidrojumu, kāpēc negribam gāzties lejā, sarunāja kalna retraku, kas atlikušos metrus mūs uzveda augšā kalnā, kur mums par godu tika iedarbināti pacēlāji un tikām nogādāti lejā.
Un kas ir jādara piektdienas naktī?
Jābrauc uz Ischgl ballēt!
Visi dejoja, bet ne visiem bija pilnīgi skaidra filma.
Sestdien visi, kam bija paģiras vai nogurums, izgulēja to busā.
Svētdien ap pusdienlaiku jau tuvojāmies Latvijas robežai, kad apmēram 150 km no Rīgas busiņam sačakarējās sajūgs. Izvilkām aptuveni līdz Ķekavas aplim, bet tad gan 4400 km uzcītīgi noripojušais busiņš putenī apklusa pavisam.
Tikām aizvilkti līdz Baldonei, nosalām, pārkrāmējāmies citā busā un līdz plkst.19 laimīgi tikām izvadāti pa mājām.
Pats jaukākais stāsta noslēgumā ir tas, ka ir pirmdiena, un tā vēl ir brīvdiena.
Joprojām grūti atjaunot saikni ar realitāti.
9 lido | (p)iebilst