Nu jā, tie tūkstoši ļoti ātri visu apkaimi piebraukā, bet ik pa laikam jau uzsnieg jauns sniedziņš, un kalnos tas notiek daudz ātrāk un vairāk. Mums vienkārši (nosacīti) nepaveicās, jo visu laiku bija saule un silts. Ārpus trasēm arī var braukt, un liela daļa tā arī dara. Ir pat tā saucamais helibordings, kad pūdersniega fanāti īrē helikopterus, lai nobrauktu lejā no neskartām virsotnēm, bet tur tad jāņem obligāti līdzi visādas lavīnu signalizācijas un gps ierīces, un tā, lai apraktu var atrast. Mēs, parastie mirstīgie, kāpām paši ar kājām, kur no pacēlāju beigām varēja tikt augstāk, un lejup braucot tēmējām tā, lai nonāktu galā uz trases vai kāda pacēlaja sākumā un tamlīdzīgi. Bet arī tā ir jāuzmanās, jo pagāšgad Gruzijā mūsu vienu draudziņu lavīna ieraka līdz kaklam, ka ne pakustēties. Labi, ka brauca garām līdzīgi dullie no Krievijas ar atbilstošu ekipējumu, pamanīja un ar sapieru lāpstiņām izraka no sniega laukā.