even flow
Viss plūst un mainās, bet kā teica Ž. P. :

"nepārtrauktais plūdums.
domas ierodas kā tauriņi.
viņš to nezina, tādēļ cenšas dzīt tos prom."

Nekas nav tā, kā man gribētos, bet tāpēc jau tas nav slikti. Iespējams vēlāk s sapratīšu kāpēc tas tagad ir vajadzīgs.
Sajūta tiešām kā aicinājusm kļūt par mūķeni un mūžīgi kalpot Dievam Tam Kungam. Bet protams, ka visi kas mani tā labāk pazīst, sapratīs ka tur noteikti slēpjas kāda netiklība. Nu bet protams! Dievs - Tas Kungs, ir pats spējīgākais vīrietis un labāku par viņu neatradīsi un Dievs, stāvi man klāt, viņš noteikti ir debišķīgs gultā! Bet... Manī plosās nebeidzamas alkas un ilgas, tomēr no otras puses jūtu šajās alkās grēku. Jūtos kā atraitne... kurai neklājas uzreiz pēc šķiršanās ar mīļoto, nodoties cita vīrieša skavās ( nē, s atkal nesāku DRAMAtizēt! ) S nezinu kāds ir šīs psiholoģiskās pataloģijas pilnais nosaukums, bet tas ir smagi.
Un tie vīrieši... kā suņi! Bet s neesmu lēta gaļa. Nu patiesībā, mani jau pērk. Diezgan par pieņemamu cenu, bet ja mani pērk un s neatdodos, tad jau iznāk ka s zogu...

Jebkurā gadījumā man ir žēl, ka citiem ir jācieša manas šīs mazliet patalōģiskās uztveres dēļ!


Un vēl arī rudens visam klāt ir nācis. Pirmā diena un s jau jūtu "rudens depresijas" pliķi sejā, kura d''el asaras teik izsistas no ierindas. Kā arī šie rudens vakari man atsauc atmiņā saldkaisli sērīgās pēdējās 2 vai 3 vai 4 vai iespējams pat 5 gadu rudens sajūtas ilgojoties pēč sava mīļota. C'BOOOM! DROP DEAD GORGEOUS! Nav vērts ieslīgt atmiņās, bet šīs atmiņas ar katru dienu sāk kļūt arvien uzmācīgākas. Un ne atmiņas vien, bet arī pārdomas, par tēmu...


Ja nesaiešu tūtā, kā Ofēlija un mans dzīves stāsts drīz nebeigsies pie koka upes malā, tad s ceru, ka nāks apskaidrība, jo Baltās Govs apskaidrības pienu s neķēru. Tikai miltus...