Garastāvoklis:	depressed
Mūzika:	Depeche Mode - Lilian

Lielais un neveinam nevajadzīgais O.
VISI par mani aizmirsuši. Un s pat nezinu kuri ir tie cilvēki, kuriem būtu jāpainteresējas par mani. Un neviens ar mani nedraudzējas. Un kāda gan kādam var būt starpība par to, ko s darīšu un kas man ieplānots, ja pat pašam pašam tuvākajam draugam par mani ir vienalga. 2 dienas var nejautāt kā s jūtos, kaut gan man ir ļoti slikti.
Nevajadzēja man dzīvē atmaigt un sākt interesēties par citiem cilvēkiem. Nevajadzēja izrādīt uzmanību. Jo tagad nav neviena.
Nē, ir viens. Tas kuru visi apkārtējie pielīdzina zemāk par sūdu un kuru arī s pati nenovērtēju. Ak... Varbūt te arī ir tā taisnība.

Lasu grāmatu par to, kā piedzīvot lielisko Orgāzmu. Un kam tas vajadzīgs? Nevienam! Ja pat mans loceklis stāv man nepieejamā vietā. Bet s gribu locekli! Tas ir mans!

Atdod manu locekli!
Painteresējies par mani.

Laikam nav vērts gaidīt pārsteigumus cerot ka atbrauksi. Kā gan s varu cerēt uz ko tādu, ja pat mana 18 gadu dzimšanas diena ir pietiekami enozīmīgs pasākums.

Jūtos slikti. Izveseļojusies, bet nevienam nevajadzīga. Kam vajadzīga mana veselība, ja to nav kur likt.

Jūtos tā, itkā man jātrod kaut kas, kas liktu amn vienai, bez nekā sajust prieku.
Jūtos deXofanīgi. Iespējams pat ne tāpec, ka man to gribas. Iespējams tikai lai izdarītu to par spīti. Bet patiesība ar savu spītību s tikai iespītēšu pati sev.