Njā...
Es kopš savas pēdējās (un vienīgās) kopdzīves sludināju, ka viss skaistais attiecībās beidzās ar kopdzīves sākumu. Vairs nav randiņu, nav romantikas... sākas sadzīvošanas māksla. jābūt gatavam, ka iepazīsi savā partnerī tādas lietas par kuru eksistenci nemaz nojautis neesi.
un tā kā mēs esam jauni, negribam, ka otrs mūs bremzē, tad jāaizdomājas vai apspiedīsi savu garu sadzīvošanas dēļ. lai gan tad, kad mēs sākām lamāties, skanēja visa māja. Māte vienmēr šausminājās, ja jau tagad nevarot iztikt bez lamāšanās, kā mēs domājot visu mūžu nodzīvot. es ar sapratu, ka šķiršanās būs, un ta jau labāk agrāk nekā vēlāk.. Ar četriem gadiem bija gana.... lai gan esam palikuši labos draugos un mūsu attiecības kopš šķiršanās ir uzlabojušās.
Njā un neskatoties uz to... nav pagājis pat gads un es jau atkal būtu ar mieru kopdzīvei. Dīvaini... nekādu mācību neesmu guvusi...