Atceros kā dziļā bērnībā skatījos Annie Lennox - Why klipu un domāju, ka tā droši vien izskatās dīvas (lai gan man nebija nojēgas kas tās tādas īsti ir), Lenoksa vēl jo projām ir mana mēraukla "dīviskumam", lec kaut vai no biksēm ārā, nesanāk pat pietuvoties, kur nu vēl atdarināt! Un pavisam noteikti jāpiemin arī visu laiku labākā popdziesma par mīlestību iemīlēšanos.
Bet vienīgā, kas pa šiem gadiem 17 (?) Lenoksai ir pievienojusies dīvu sarakstos ir Lisa Džerarda. Ir viņās kaut kas līdzīgs, vēl bez fenomenālās balss, tikai es tagad tā uzreiz pat nevaru pateikt kas.

Piektdienās jau par tradīciju ir kļuvusi pilsētas pilnīga aptumsināšana. Protams, kas tad man - sadedzinu sveces un drukāju savu romānu kā Šarlote Brontē. Bet dīvaini, kā iestājoties pilnīgai tumsai, no savām slēptuvēm izlien visādi devianti, bez maz vai ģenētiski ieprogrammēti.

Vispār man jau pagājšnedēļ bija ideja uztaisīt militāros krājumus nebaltai dienai, jo tie elektronisie mūzikas kvantumi ir diezgan relatīvi, bet domu ātri atmetu, jo atklājās, ka Youtube ir nepieklājīgi maz Dernière Volonté, un bez viņa nu nekādīgi nevar! Militārais sintīpops un uķi-puķi franču valoda kopā izklausās tik... charmant... aimable... ravissant... trūkst epitetu!

Pilnīgi prieks kā es cīnos ar neatliekamu darbu čupu (par kuras esamību es zināju jau apmēram mēnesi, bet šitā vienalga ir jautrāk), žēl tikai, ka nepietiek laika melanholiski apcerīgu darba postu drukāšanai. Par produktivitāti kārtējo reizi jāpasakās Triarii par viņu daiļradi, jo uz šitās dziesmas pamata ir tapis viens kursadarbs, viens bakalaura darbs, divas prakses atskaites un neskaitāmi referāti.

Lai nu kā, vēl bišķi, bišķi un tad kaut kur socializēties.

Man, protams, vides tiesības mācoties, vajadzēja sākt klausīties Von Throndstahl - Germanium Metallicum (2009), jo martial industrial tak tik labi palīdz mācīties.
Un tagad es jau stundu meklēju, kas par dziesmu ir apakš (vai tomēr virs?) The Beauty of Live & Eternal War t.i. tā balss, kas runā monologu un nav Josef Maria Klumb.
H.E.R.R?
Noklausījos visu, kas man no viņiem ir - nav tāda, bet es skaidri atceros, ka esmu to dziesmu kaut kur dzirdējusi.
Un tagad jūku prātā un nevaru atgriezties pie pašvaldību teritoriālā plānojuma.

Izklausās pēc The Fall of Constantinople, BET NAV! Vismaz tagad es esmu 100% pārliecinātu, ka tas ir H.E.R.R!

Ak jel, nošaujiet mani pirms es esmu novilkusi visus jaunākos H.E.R.R albumus, man tam tiešām NAV laika!

Līdz "pajautāt" es pavisam noteikti nenonākšu, tā komūna ir dzīvs pierādījums sakāmvārdam: gudri dirst nav malku cirst.

Wī beidzot arī man ir izdevība gudri izteikties par popsu!

Gregorian Master of Chant seprītā albūma koncerts, jeb sniegbaltīte un septiņi rūķīši astoņi mūki + pavadošie trubadūri. Izrādās, ka ir pagājis nepieklājīgi ilgs laiks no brīža, kad es saņēmos atkost baiso DC++, lai novilktu pirmo Master of Chants.
Njā, latvieši laikam nav tie ļaunie, kas izdomājuši faņeru koru priekšnesumiem, lai labāk skanētu. Protams, tas nav kā krievu koncertos - uzliekam plati un visu koncertu plātam muti īpaši neiespringstot par to, vai mutes kustības sakrīt ar dziesmas vārdiem. Sistēma ir tāda, ka pirms koncerta iedzied pammatu un tad koncerta laikā dzied pamatam pa virsu - tā lai izklausās, ka dzied kvalitatīvāk un kvantitatīvāk, solistus, protams liek mierā. Nu, īpaši jau viņus vainot nevar, arēnas akustika ir piemērota tikai hokejfanu spiedzieniem, nevis baznīcas koru dziedājumiem, lai panāktu tādu skanējumu kā baznīcā nākas likt lietā visādus skaņošanas trikus ar faņerām un mikrafonu klusināšanām. Pus koncertu lūrēju ar binokli un centos saskatīt kaut mazākās nesakritības pazīmes, lai varētu lepni teikt: "I told you so", bet nekādu uzskatāmu kļūdu nebija.
Un tas, kas man lielajos koncertos reizēm patīk labāk par mūziku, ir gaismas un visādi ekrāni. Es teiktu, ka šamie pārsitita pušu par Ketiju Melua, kurai viss koncerts sastāvēja no vienām gaismām un kustīgiem ekrāniem. Viņiem gan bija tikai viens ekrāns - gotiska baznīcas loga formā, bet gaismas un lāzeri, un mākslīgās miglas, un pat disko bumbas (!), kas visu arēnu piepildīja ar maziem saules zaķīšiem. Viskrutākais laikam bija triks ar spoguļiem - vienā brīdī rekvizitors viņiem izdalīja kaut kādus priekšmetus, kārstījos un nevarēju saprast, kas tas tāds ir, bet beigās izrādās, ka tie ir visparastākie spoguļi, ar kuriem atstarot no augšas spīdošās gaismas publikā, protams, bezgala vienkārši, bet piedūmotajā zālē izskatījās nereāli kruta.
Vēl jāpievērš uzmanība solistei Amēlijai Braitmenei, kas praktiski ir savas māsas Sāras jaunāks un mazāk sagraizīts modelis. Un kurš gan labāk spēs nodziedāt Master of Chant pirmā izlaiduma dziesmas, kas ir Sāras Braitmenas iedziedātas, par pašas māsu. Balsis arī viņām ir ļoti līdzīgas, vienīgi Amēlijai ir jūtami šaurāks diapazons, un diez vai viņa tik pat veiksmīgi varētu ierūkt Kristīni vai iespiegt Grizabellu.
Par repertuāru, tas ko es spēju ne tikai atpazīt, bet arī atcerēties līdz šodienai:
No jaunā albuma - One (U2), Sweet Child Of Mine (Guns N' Roses), Meadows Of Heaven (Nightwish - zomg par šito), Whiter Shade Of Pale (Procol Harum);
No vecajiem - Tears in Heaven (Eric Clapton), Moment of Peace (Amelia Brightman, Carsten Heusmann), Wish You Were Here (Pink Floyd), Join Me (HIM), With or Without You (U2), Angels (Robbie Williams), Heroes (David Bowie), Guide Me God (Sinéad O'Connor), Fix You (Coldplay) un Hurt (Nine Inch Nails).
Dziedāja viņi daudz un dikti, un uz skatuves nāca atpakaļ veselas četras reizes.
Balsu salīdzinājumam Moment of Peace Sāras Braitmenas un Amēlijas Braitmenas (šim klipam galvenais ir apraksts "jesus likes it!") izpildījumā.