Viemēr ir bijis grūti pieņemt domu, ka jebkāds dievs/i varētu dzīvot iekštelpās. Tā tas gluži vienkārši nenotiek. Ja ņem klasisko "aitu gana" piemēru - tas būtu kā gans, kas dzīvo pie aitām nevis savā ganu būdiņā lauka malā. Nē, baznīcas un visādi tempļi ir jauki kultūras pieminekļi, kuros var būt pat Rūbensa gleznas, bet tas nenozīmē, ka tur ir dievs/i*.
Dievs/i drīzāk dzīvo ļoti vecos kokos, vismaz sajūta ieraugot ļoti vecu un milzīgu koku ir daudz spēcīgāka pat par to, kas rodas ieraugot, piemēram, Antverpenes katedrāli, turklāt tas nav radīts cilvēku rokām, bet pats kaut kā izaudzis un pastāvējis visus šos gadus (jā, cilvēks var iestādīt koku, bet tas arī ir apmēram viss, ko cilvēks var izdarīt).
Laukos visapkārt mājai ir vecāki un jaunāki ozoli, bet nekas (NEKAS!) nesit pušu veco sudrabapsi. Kopš es varu viņu (pavisam noteikti ne "to") atcerēties viņa ir bijusi pusnokaltusi, it kā knapi dzīva, bet dzīva vēl jo projām. Reiz cilvēki no darbnicām, kas ilgus gadus pastāvēja tieši blakus nabaga sudrabapsei, mēģināja viņu nozāģēt, jo pa pusei nokaltusi taču. Salauza zāģus un aizgāja dzert. Darbnīcas sen jau kā izputējušas, bet apse vēl stāv, tā pat pusnokaltusi, ar pēdējā vētrā nolauztiem divien lielākajiem zariem.
Šamās izcelsme diez vai ir likteņa nejaušība, droši vien iestādīja tas mācītājs, kas bija apsēsts ar kokiem, dīvaini gan, ka tik tālu no sava parka (liela angļu tipa parka, kas šobrīd tik ļoti aizaudzis ar brikšņiem, ka diez vai tur var izlīst cauri, bet kāds dendrologs gan tur varētu justies priecīgs).
Pie viņas var tikt tikai pavasaros un rudeņos, pārējā laikā manai gaumei pārāk daudz nātru un brikšņu.

---------------
*Izņēmums varētu būt šaivisti pie kā precējās avatars un Tala, bet tur dievs/i nebija telpā, viņš/i bija paši cilvēki.