Baigi daudz domāju par cilvēkiem. Iedomājos, ka varētu to visu mēģināt arī pierakstīt, bet atdūros pret problēmu, ka tas viss nemaz nav pierakstāms – domas ir tādi folderi, kur iekšā ir daudz visādu failu – word dokumenti, bildes, mūzika, video un kaut kādi krīpī brāļa programmēšanas faili, un loģiski, ka to visu nevar dabūt vaļā ar vienu programmu*.

Lai nu kā – ik pa brīdim mani piemeklē doma, ka cilvēki ātri zaudē interesi par mani. Pirmā pretreakcija, protams, no psihiatrijas, bļauj HISTĒRIĶE (t.b. histēriska personība). Bet histērisma (histērisku personību histērisma) manī ir visai maz. Toties ir dabas dots žifafisms un kaut kāds minimāls autisms, tā kā to, ka kaut kas ir mainījies, es pamanu tikai tad, kad no smadzeņu dzīlēm izlec šitādas te epifānijas (kas nemaz arī nav tik bieži). No manas puses skatoties – uzmanību pieprasoši cilvēki mani nogurdina (labākajā gadījumā), no cilvēku puses skatoties – es esmu nenormāli garlaicīga (lai gan to iespējams nevar pateikt no pirmā acu uzmetiena, but i'll never know, jo nevaru sev uzmest acis ne pirmo, ne pēdējo reizi).

*Šitas reāli sagādā problēmas arī runāšanā, jo 90% gadījumos saku visu, kas ienāk prātā, un ja vidū atklājas, ka tas nemaz nav pasakāms (nevis nedrīkst, bet vienkārši "fiziski" nav iespējams), tad... nevar pabeigt domu - viņa ir galvā, bet ārā dabūt nevar, jo nav veida kā interpretēt datus). O man sāk pielekt teiciens "lose your marbles"!