Gribēju uzrakstīt par to, cik ļoti man riebās grāmata "Apziņas parazīti", bet sapratu, ka nāktos drukāt vairākas stundas, jo riebās viss - sākot ar foršās domas izkropļojumu kaut kādā filozofiskā huiņā, beidzot ar pretīgo galveno varoni un autora veikto Nīčes interpretāciju.

Tā teikt I'm too old for this shit.

Bet varbūt es vienkārši neesmu gana depresīva (pat nevaru atcerēties pēdējo reizi, kad biju vienkārši nomākta), varbūt es no introvertas personas pārvēršos ekstravertā un doma par gulšņāšanu kā beigtai voblai un savas iekšējās pasaules izzināšanu man uzdzen vēmienu. Pēc pieredzes vērtējot cilvēki, kas apgalvo, ka viņiem ir bagāta iekšējā pasaule un bla bla ezotērisks b-šits, ir egoisti ar personības traucējumiem un īstenībā ir tik sekli kā Operas strūklaka.

Bet nu lai būtu, ieelpoju, izelpoju, puķītes rozītes dārziņā zied, braukšu ka es vēl palēkšot pie Alehandro.