Laikam ieeju kaut kādā sansārā, bet kaut kāds iekāriens uz cilvēkbūšanām.

Agrāk es domāju, ka man nepatīk cilvēki. Tad sapratu, ka ar cilvēkiem (droši vien) ir tā pat kā ar bulīmiju - sākumā liekas, ka vaina ir paikā, bet beigās izrādās, ka paika īstenībā ņepričom. Lūk, tās lomkas nav no tā, ka cilvēki riebīgi, bet no tā, ka cilvēki ir nenormāli kruti un, uz tā vispārējā krutuma fona, riebīga un nekāda esmu es.
Tāpēc kaut kā vairs negribas izolēties, jo tā ir kaut kāda patmīlība pārākajā formā. Bet, jā, veci netikumi..