ausis glauda: Marissa Nadler - Little Hells
Nez vai pie tā bija vainīgs nežēlīgais vējš, kas centās izspiest logu rūtis, bet Sandmam(s) man atkal atnesa ūberdīvainu sapni. Es vazājos pa kaut kādām pamestām, spoku apsēstām mājām, un viens no spokiem ieparazitēja manī, kā to parasti rāda visādos Stīvena Kinga žmurikos. Vienīgā problēma ir tā, ka mani sapņi nav balstīti uz redzi kā tas ir vairumam cilvēku, bet uz sajūtām. Reizēm neatceros, ko esmu redzējusi, bet sapņa sajūta manī dzīvo visu dienu, reizēm atkal sapni atceros tikai tāpēc, ka atceros sajūtu. Lai nu kā, tā sajūta bija dikti riebīga - kāds dzīvojās pa manu galvu, nespēju īsti kontrolēt kustības, bailes, protams, sveša sirdsdarbība, elopšana... bet tās svešās domas. Nez kā smadzenes to māk dabūt gatavu - radīt tādas sajūtas, kādas es mūžam neesmu izjutusi (kas vispār nav fiziski iespējamas!!!). Sapņi taču ir saistīti ar reālo pieredzi - tas, ko es esmu darījusi, jutusi, domājusi, aizmirsusi, viss vienkārši tiek pārcilāts random kombinācijās.
Man vienmēr veicas pamosties tieši pirms miršanas :D
Nē, nē, man laikam tur ir pāris vārdi aizmirsušies, arī redze un zināšanas kā tādas droši vien piedalās sapņu veidošanās procesā. Teiksim zombijus var sapnī redzēt, ja kādreiz dzīvē ir redzēta kāda zombijfilma. Mani vairāk interesē sajūtas - jo smadzenes nevar ģenerēt sajūtas, kas ir neiespējamas. Piemēram, miršanu var ģenerēt, jo smadzenes zina, kā ir kad ķermenis mirst (jo tad, kad ķermenis mirst smadzenes autopilotā uzsāk visādas ārkārtas darbības, tātad zina, kad ir jāsāk tās darbības), lidošanu var saistīt ar kaut kādu pagarinātu krišanu vai bezsvara stāvokli. Bet ar ko lai saista vēl vienu dvēseli savā ķermenī..
sorry man panesās apziņas plūsma :D