Es, protams, apzinos, ka mani var sadedzināt uz vecu likumu redakciju sārta, bet...

Man liekas, ka mācīties starptautiskās publiskās tiesības ir tikpat reāli kā bakstīt mākoņus ar slotaskātu.

Tas gan nenozīmē, ka šo nakti nepavadīšu ar Malanczuk(u), Lejnieka slaidiem un ANO tiesas spriedumiem. Tas tā tīri manam biedinājumam, ka ir izgudrotas vēl "labākas" izklaides par vakariņām svečugaismā.
Tāpēc:
cibai - nē
mūzikai - nē (nu varbūt pavisam nedaudz martial industrial)
fikšena grāmatām - nē
skype - nē
dzīvei - nē

Un par sapņiem runājot mani vienmēr ir fascinējuši manas mātes sapņi. Tas, kā tajos izpaužas zemapziņa. Piemēram, ja viņa sapņo par mani, viņa vienmēr redz mani saderinātu vai precētu un nejau ar kaut kādu tur prasto kaimiņu Jāni, bet ar nopietni bagātiem tipiem. Pēdējais "mans vīrs" šķiet bija Ričards Brensons.