Nu, bērnkopība jau tāpat kā lauksaimniecība un zemniecība. Tas ir tāds dzīvesveids. :)
Man jau liekas, ka nav tik traki. Kaut kā tai vairošanās lietai pēdējās desmitgadēs pievērš daudz vērības. Agrāk pa lielam gandrīz visiem tie bērni bija, un kaut kā tika galā.
Problēma varbūt ir iekš tā, ka pie mums Dievzemītē kopumā bērnus īsti nemīl un drīzāk uzskata par traucēkli, un tad vēl velkas līdzi tā vācu audzināšanas maniere, ka galvenais, lai paēdis, nomazgāts un stāv klusu.
Tad protams vēl ir arī otrais grāvis - Es piedzemdēju. Mans bērns. Man pienākas.
Tā mēs te klumburējam no viena otrā.

(Reply to this) (Thread)

Nezinu, par to "man pienākas" - vai reizēm nenotiek piekasīšanās, ka lūdzējs nav gala dziļi noliecies un gana pazemīgi ceļos nokritis, un ka norūpējies, stresains, noguris cilvēks ne vienmēr spēj sevi un savu vajadzību ideāli nomārketēt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es nedomāju tik daudz materiālā nozīmē. Vairāk tādā tīri uzvedības. Man liekas, ka koncerti ar mazu, nepieskatītu bērnu piedalīšanos jau vien ir temats diskusijai, tikai negribas kasīties. Ir vecāki, kuri savu bērnu ieceļ dieva vietā. Šim dieviņam neko nedrīkst liegt vai aizrādīt, tai skaitā darīt pāri citiem bērniem. Tā manā uztverē ir tā prasīšana, ka pienākas.
Man arī negribētos teikt, ka bērna vecākam būtu jāasociējas ar norūpējušos, stresainu, nogurušu cilvēku. Tas ir tāpat kā reklāmās mēnešreizes dažreiz sauc par "šīm grūtajām dienām", laikam, lai no mazām dienām būtu skaidrs, cik grūti tas ir. :). Es tomēr gribētu pieturēties pie tā, ka bērni ir samērā normāla, patīkama un svarīga parādība. Ne varoņdarbs, ne misija, bet arī ne nieks kaut kāds.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, un bērni jau arī šo normālo vai nenormālo attieksmi ļoti labi jūt. Dziesmusvētkos ar sajūsmu vēroju jaunu pāri, kas lieliski tika galā ar trīs 4-8 gadus veciem bērniem, kamēr blakus vesela famīlija 5 pieaugušu cilvēku sastāvā visu koncerta laiku darbojās ap 10 gadīgu indigo princesi.

(Reply to this) (Parent)