Es ieteiktu padomāt par tēmu, kādēļ alternatīvajiem ārstētājiem un viņu stāstiem par brīnumaino izārstēšanos no vēža ar homeopātiju, sikspārņa olnīcu esenci, kaut kādām zinātnes neatbalstītām metodēm un domu spēku komplektā nenāk "pirms" un "pēc" radioloģijas bildes, asins izmeklējumu rezultāti utt. Jebkuram pacientam ir laba čupiņa šādu, es varētu pa gadiem un pat mēnešiem parādīt.

Ja citās kaitēs var viskautko izmēģināt, jo viņas tik un tā progresēs lēni, varbūt pazudīs pašas, varbūt sagādās neērtības, bet diez vai cilvēku piebeigs, ar jau diagnosticētu vēzi pekstiņus taisīt nedrīkst, ja vien nav sasniegta pēdējā stadija, kur tradicionālā medicīna vairs palīdzēt nevar.

Un, protams, var visu ko darīt paralēli, lai uzlabotu psihisko stāvokli un, iespējams - arī fizisko, tostarp vingrot, piekopt visādas garīgas prakses, veikt elpošanas vingrinājumus, meditēt, kas nu kuram sirdij un pasaules uzskatam tuvāks. Ir vesels lērums risinājumu saistībā ar ēdienu, dzīvesveidu, tautas medicīnu, bet tur ir jāapspriežas ar onkologu/imunologu, lai nerastos konflikts ar tradicionālo ārstēšanu un nekļūtu sliktāk.

Atšķirīgās sajūtas par atbildību savā un pacienta gadījumā, manuprāt, ir ļoti pamatotas — ir milzu atšķirība starp izvēles iespējām un izmēģinājumu sekām, kādas ir vēzi potenciāli izraisošas slimības vs. faktiski esoša, pierādīta vēža gadījumā.

Atvaino, ja izklausos skarba, negribu tev sagādāt kādas sliktas emocijas un zinu, ka tev ļoti rūp konkrētais pacients, un tas, ka tu to visu pēti, ir tiešām kolosāli. Vienkārši man par šo tēmu ir ļoti saasināta reakcija, jo esmu ilgi un ļoti daudz pati lasījusi par savu lietu un līdz nelabumam atklausījusies visus iespējamos ieteikumus par to, ko vēl es varētu darīt lietas labā (it kā tas viss jau nebūtu 100x izmalts cauri), sākot ar pozitīvo domāšanu, beidzot ar biešu ēšanu, sodas špricēšanu, svaigēšanu utt.

Varbūt tā ir daļa nolieguma posma, jo šķiet, ka tā vienkārši nevar būt, ka ir nepieciešama smaga un nepatīkama ārstēšana. Neviens nav solījis, ka būs viegli. Un tas ir lieliski, ka tu domā par morāles robežu. Manā skatījumā robežas pārsniegšana būtu informācijas sniegšana slimam cilvēkam, balstoties uz savu personīgo ticību un uzskatiem, nevis zinātniski pamatotu informāciju, ko sniedz cilvēki, kuri gadu gadiem ir veikuši pētījumus un šādus pacientus ārstējuši (kas, protams, arī neizslēdz farmācijas lobija ietekmi, kļūdas, neskaidrus jautājumus un viedokļu nesakritības, bet jau atkal — neviens nav solījis, ka būs viegli).

P.S. Pati esmu daudz ko no alternatīvās puses izmantojusi, bet, kā redzi, problēma joprojām ir. Un atvaino par traki garo komentāru  Un turies!

(Reply to this) (Thread)

Čau, Zimbiņ! Kā tev klājas?

Vienkārši man par šo tēmu ir ļoti saasināta reakcija, jo esmu ilgi un ļoti daudz pati lasījusi par savu lietu un līdz nelabumam atklausījusies visus iespējamos ieteikumus par to, ko vēl es varētu darīt lietas labā..
Ir paaudžu atšķirība starp tevi un manu pacientu: Tu pati esi tā, kas iespēju robežās ņem grožus savās rokās, lasa, pēta utt, līdz ar to maz ir kas tāds, ko tu nebūtu uzzinājusi un izanalizējusi, un izvērtējusi un ko kāds cits jaunu tev varētu pateikt - tāpēc tev ir pamats just aizkaitinājumu, kad kāds tev mēģina ko klārēt. Savukārt mans pacients ir salīdzinoši maz informēts (lielākoties tik, cik pētošie bērni izstāsta vai iedod kādu linku uz ne pārāk garu lasāmvielu (fiziski grūti garus palagus izlasīt, nevis intereses trūkums)) un vairāk noskaņots 100% nodot savu likteni viena pēc loterijas principa piešķirta onkologa (pie kura pirmā bija pieejams pieraksts) rokās, kamēr man nav 100% ticības, ka pacients tiešām saņems pilnīgu uzmanību un protokola izvēlē pilnībā tiks ņemtas vērā citas esošās slimības, ķīmijas iedarbība tiks pietiekami rūpīgi novērota un uz nevēlamiem vai pat dzīvībai bīstamiem blakusefektiem operatīvi reaģēts. Vai ķīmija nenodarīs vairāk ļauna kā laba, ņemot vērā pacienta citas saslimšanas. Nevis ka man vispār principā būtu protests pret ķīmiju.

Par morāli - ne jau ka man būtu svarīgi pašas karmas punkti un morālā stāja, bet gan cenzūra un/vai tās neesamība un kā tā ietekmē pacienta lēmumus, izvēles, (ne)uzticēšanos terapijai/-ām, noskaņojumu utt utjp. Cik un ko no izlasītā stāstīt, cik nē? Vai biežāko ķīmijterapijas protokolu un to blakusefektu izskaidrošana lieki sabaidītu pacientu, vai laicīgi sagatavotu tam, ar ko jārēķinās? Vai aicinājumi atteikties no vieniem produktiem un pastiprināti uzturā lietot citus, ja avots ir alternatīvo terapiju infokrātuves, pacientam nāk par labu vai sliktu? Viss, ko es vēlos, ir rezultāts. Lai pacients (iz)veseļojas - pofig kā un ar kādiem līdzekļiem un ar kā nopelniem.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Kā kuru dienu, kā parasti:)

Es varbūt pārpratu ierakstu un saasināti noreaģēju, sapratu, ka tiek apsvērta doma atteikties no tradicionālās ārstēšanas vispār, piedod.

Aha, šitā noteikti var būt paaudžu lieta, jo vecāki ļaudis ir pieraduši, ka ārsts ir absolūtais dievs un viszinis visās medicīnas jomās.

Kā jums iet ar dakteru komandas novākšanu un vai blakus slimība ir kaut kas onkologam labi pazīstams? Atkarībā no tās kaites niansēm var būt iespēja, ka onkologs/ķīmijterapeits nezinās tik smalki, kas un kā var notikt, var neatpazīt simptomus. Ir iespējams apspriesties ar citiem ārstiem (jums laikam bija kardioproblēmas, ne?) un noskaidrot, kādas analīzes būtu regulāri jātaisa (kaut vai privāti un Gulbī), kādām izmaiņām jāpievērš uzmanība, ja onkoloģe nespēj uzķert potenciālās problēmas? Un tieši to pašu var darīt ar ēšanas lietām - apspriesties ar imunologu par ieteicamajiem un ne tik ieteicamajiem produktiem gan ķīmijas laikā, gan pēc tam. Es teiktu, ka ideālais variants, ja pietiek līdzekļu, ir aiziet uz kādu privātpraksi, kur pieņem konkrētais onkologs, kardiologs vai imunologs, ir ilgāka konsultācija un var kārtīgāk visas lietas izrunāt.

Par ārstēšanas vissīkāko detaļu stāstīšanu pacientam man ir grūti ko teikt. Man bija ļoti svarīgi zināt, kas un kā notiek, dažādos viedokļus zinātnē, jo man bija diagnostikas kļūdas, bet tas arī ir atkarīgs no cilvēka tipa, es esmu kontrolfrīks šajā jomā. Varbūt viņai gribas tiešām vienkārši ļauties un uzticēties, un tas arī ir viens no variantiem, tikai tad varbūt pārējiem ir jāpalīdz ar informācijas apguvi, domāšanu par visām papildu terapijām, lai cilvēks savā uzticībā nepazaudētos 3 priedēs.

Par to alternatīvo ēšanu - ja onkologs/imunologs ir apstiprinājis konkrēto metodi, es teiktu, ka pilnīgi mierīgi var mudināt uz uztura maiņu, mēģināt pārliecināt, ka viņa tā stiprina savu organismu un tam palīdz, neesmu dzirdējusi, ka tas nāktu par sliktu emocionālā ziņā, drīzāk otrādi - jo mudina kaut ko darīt un rada sajūtu, ka kaut ko tu pats vari noteikt un dari sev labu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Pie tevis minētā imunologa (tiešām tā ir, kā teikts mājas lapā - 30 lati par vizīti?) vēl nav iets - argumentē, ka neesot jēgas iet, pirms nav zināms konkrētais protokols, bet tas savukārt tiks izlemts tikai, balstoties uz jaunākajiem izmeklējumu rezultātiem, kad iestāsies slimnīcā. Cits nekas nav darīts - viņai onkologs/konsīlijs deva pāris mēnešus, lai atlabtu pēc operācijas un spēcinātos ķīmijai - tad jau, jādomā, nav tā, ka galīgi netiek ņemts vērā vispārējais veselības stāvoklis.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, manējā bija 30ls, tas pat nav diez ko traki, konsultācija bija savas 40-50 min, kas LOCā man līdz šim nav izdevies, iespējams, tāpēc, ka man skaitās mazāk bīstams gadījums. Cik zinu un cik dzirdēts no citiem, ir laba, saveda arī manu omīti kārtībā.
Aha, tas izklausās labi. Un no vienas puses arī ir labi, ka ir konsīlijs - jau nozīmē, ka būs vairāki viedokļi. Un spēcināšanai kaut ko konkrētu ieteica ar?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Neieteica neko konkrētu, taču viņai ir labs, patiesi ieinteresēts ģimenes ārsts, kas tur rūpi. Spēcinās ar sārmaināku ēdienkarti (bet neko radikālu) un normālu dzīvošanu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tas ir ļoti, ļoti labi, ka ĢĀ tur rūpi, nopietni. Manējā ir visai bezjēdzīga.

(Reply to this) (Parent)

ir labi,ja onkologs apstiprina vispār kautko, mums bija tā,ka sāka brēkt - ja spersi kāju kāda cita ārsta virzienā , nekādu atbildību neuzņemos.

nekādu atbildību neviens neuzņēmās arī tad,kad pēc ķīmijterapijas nepanesības tika sastādīts starošanas plāns, kurā uzlika ļoti par daudz lielu devu.

es arī negribu izklausīties depresīvi, bet ...ļoti grūti var būt ar to vecāko paaudzi un viņu fatālismu. un, ja nepaveicas ar ārstu. bet ideju,kā risināt, man nava. mums bija dots pārāk maz laika , kurā es vispār nepaspēju noticēt,ka tas notiek, kur nu vēl meklēt risinājumus, vien fakts,ka secināju,ka latviski informācijas šausmīgi maz (tādas,ko iedot izlasīt)

turies!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ak šausmas. Ja nav noslēpums, kā sauc to ārstu? Lai zinām, no kura izvairīties.

Mūsu slimniekam, par laimi, nav fatālisma - ir visnotaļ konstruktīva pieeja un vēlme darīt visu, kas nepieciešams, lai atveseļotos.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Diemžēl neatceros, bet man šķiet,ka tas bija rezidents kāds,kamēr virsārsts bija atvaļinājumā.
un tas bija Stradiņos.

(Reply to this) (Parent)