Saspēra velns to zaļo krūzi - [entries|archive|friends|userinfo]
Hlorēts ūdens

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[Jan. 20th, 2012|07:04 pm]
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Vienreiz dzīvē es esmu bijusi nobijusies tik ļoti, ka gandrīz bikses pillas. Tas bija tad, kad Rīgā, Čiekurkalna TEC rajonā, kurp dažreiz mēdzu doties pasēdēt zālītē un palasīt grāmatu, aci pret aci sastapos ar savvaļas suņu baru. Unikāla pieredze, un, kā līdz šim allaž man riskantās situācijās gadījies, ar veiksmīgu izsprukšanu cauri sveikā.

Īstenībā man mute neveras lietot vārdu "bars". Tā bija augsti un strikti organizēta militāra struktūra. Līderis bija vecs suns, kuru no abām pusēm apsargāja fiziski attīstīti suņi - kādi trīs, četri laikam, aiz viņiem vēl pārītis mazsvarīgāku suņu, iespējams, kucītes vai jauni suņi, aiz tiem māte ar dažiem aptuveni četrus mēnešus veciem jaunuļiem. Ir lasīts, ka vilkveidīgo baru vadoņi ir visstiprākie un fiziski izveicīgākie suņi, taču es ar savām acīm redzēju ko citu - bara priekšgalā vecs, cienīgs kings - kā tāds ciema šamanis vai vecajais.

Tad nu viss tas bars nāca pie manis, ne gluži skrēja, bet normālā pastaigas ātrumā. Es šausmīgi pārbijos, bet skaidrs, ka nekur jau es vairs nesprukšu - ja mēģināšu bēgt, tad šie mani noķers un saplosīs, tad nu nolēmu, ka jāpaliek, jāsaņemas un jāizturas pēc iespējas mierīgi. Suņu bars pietuvojās man apmēram divu metru attālumā un apstājās. "Miesassargi" saspringuši sastinga, gatavi lēcienam pēc kinga vismazākā mājiena (vai pirmās nepareizās darbības no manas puses). Vecais kings cienīgi viens pats pienāca pie nekustīgās manis un ilgi mani apošņāja. Pēc tam viņš atgriezās pie sava bara, un visi devās tālāk savās gaitās.

Toreiz es vēl nebiju salasījusies visādus gudrus internetus par suņu psiholoģiju un uzvedību. Ja būtu, tad toreiz tiem suņiem neskatītos virsū un sagaidītu viņus, pagriezusies pret viņiem ar sānu. Nu, par laimi, acīs tam kingam toreiz neblenzu - pārāk nobijusies biju, taču stāvēju gan taisni pretī, bet dzīva un pat neieskrambāta esmu, tad jau liela kļūda tā nebija. Galvenais, ka nemēģināju skriet vai vicināties.
linkregister

Comments:
[User Picture]
From:[info]toadbeauty
Date:January 20th, 2012 - 01:32 pm
(Link)
Jā, ar cieņu "izgāji no situācijas".
[User Picture]
From:[info]mufs
Date:January 20th, 2012 - 01:33 pm
(Link)
starp citu, kā Tavs čibgrauzējterorists uzvedas?
[User Picture]
From:[info]lennay
Date:January 20th, 2012 - 01:55 pm
(Link)
Paldies, ka apjautājies :)
Stipri retāk tagad izaicina. Izrādījās, ka mana iepriekš aprakstītā stratēģija (pacietīgā sēdēšana) visu padarīja tikai vēl sliktāku - šim laikam likās, ka baigi foršo spēli spēlējam. Efektīvāks līdzeklis izrādījās bez garām ceremonijām un sēdēšanas, ignorējot rūkšanu, uzreiz ar spēku izraut objektu lopam no mutes un game over.
[User Picture]
From:[info]fjokla
Date:January 20th, 2012 - 01:40 pm
(Link)
es, reiz, pusaudzībā un naktsstundā caurejot, nonācu polismenu pilnā (un, ai mīnit, -pilnā, nezinu, kas viņiem tur par rautu bija) vērmaņdārzā, un tas arī nebija patīkami
[User Picture]
From:[info]degeneralis
Date:January 20th, 2012 - 01:43 pm
(Link)
Jā, man arī reiz bija līdzīgs piedzīvojums. Ar māsīcu pastaigājāmies Biķernieku mežā, kaut kur netālu no Alfas. Redzam, ka pie kaut kādas vecas būdeles guļ kaut kāds suns. Izskatījās tīri kopts, tādēļ nodomājām, ka laikam jau kādām pieder. Tiklīdz mazliet pietuvojāmies, no krūmiem kā pēc komandas izlīda kādi 6-10 suņi un mums lēnām tuvojās. Es paķēru māsīcu aiz rokas, un mēs lēnām, soli pa solim, atkāpāmies, pagriezušies pret suņiem. Kaut kā instinktīvi likās, ka tas ir pareizākais variants (zināju, ka bēgt nedrīkst).

Ļoti nepatīkams piedzīvojums. Manuprāt jau visus klaidoņus derētu apšaut. Nekādi mīlulīši viņi nav.
[User Picture]
From:[info]mufs
Date:January 20th, 2012 - 01:48 pm
(Link)
apšaut jau varētu, bet daudz vairāk vajadzētu apšaut tos,kas paņem suņus un pēc tam izmet, jo ar suņu apšaušanu jēgas būs maz, ātri saradīsies vietā.
[User Picture]
From:[info]lennay
Date:January 20th, 2012 - 01:51 pm
(Link)
Man tieši otrāds iespaids radās. Cieņa, vai. Katrā ziņā noteikti ne kaut kādi nesajēdzīgi, nevaldāmi mežoņi, bet saprātīgas, organizētas būtnes. Tas vecais kings vispār tik majestātisks! Un tie miesassargi - lieliski suņi. Droši vien nav jau forši, ka klejo tādi bari apkārt, bet izšaut gan viņus negribētos. Izglītot cilvēkus, kā saprātīgi reaģēt, sastopoties ar tādiem diezi vai būtu paceļams projekts, bet tas būtu lieliski.
[User Picture]
From:[info]toadbeauty
Date:January 20th, 2012 - 01:58 pm
(Link)
vot vot!
Māju tirliņi brīžiem ir pilnīgi galvā slimi, bet tie savvaļnieki ir ļoti saprātīgi.
[User Picture]
From:[info]degeneralis
Date:January 20th, 2012 - 01:59 pm
(Link)
Nezinot neko vairāk par apstākļiem, kuros to sievieti nokoda, tomēr nedomāju, ka pietiek vien ar pareizu reakciju. Jauns un spēcīgs cilvēks (kas nekrīt panikā) pārsvarā spēj reaģēt adekvāti, panikā neskriet prom, neizrādīt vājību un tā tālāk. Vecs cilvēks? Tur jau uzreiz suņi jutīs vājumu, un ja nu tantuks paklūp, cauri ir.

Un ar klaiņojošiem suņiem jau nekad nevar zināt - ja nu uzraujies uz baru, kas nav ēdis vairākas dienas? Domāju, ka tad īpaši nešķiros, kā rīkojies un ko dari, bet ēdīs.
[User Picture]
From:[info]lennay
Date:January 20th, 2012 - 02:01 pm
(Link)
Tad jāsastopas mūžīgā sasaluma apstākļos, lai būtu varbūtība, ka viņi nav vairākas dienas ēduši :) Man šķiet, ka normāls suņu bars (sub)urbānos apstākļos mierīgi spēj sagādāt ēdamo.
[User Picture]
From:[info]degeneralis
Date:January 20th, 2012 - 02:20 pm
(Link)
Iespējams. Un pēdējās divās ziemās, kad pastāvīgi bija -15, it kā nevienu tā arī neapēda. Bet tāpat riebjas šie klaiņojošie suņi, jo īsti drošs nekad nevar justies, ja tādus sastop.