|
Jan. 20th, 2012|07:04 pm |
Vienreiz dzīvē es esmu bijusi nobijusies tik ļoti, ka gandrīz bikses pillas. Tas bija tad, kad Rīgā, Čiekurkalna TEC rajonā, kurp dažreiz mēdzu doties pasēdēt zālītē un palasīt grāmatu, aci pret aci sastapos ar savvaļas suņu baru. Unikāla pieredze, un, kā līdz šim allaž man riskantās situācijās gadījies, ar veiksmīgu izsprukšanu cauri sveikā.
Īstenībā man mute neveras lietot vārdu "bars". Tā bija augsti un strikti organizēta militāra struktūra. Līderis bija vecs suns, kuru no abām pusēm apsargāja fiziski attīstīti suņi - kādi trīs, četri laikam, aiz viņiem vēl pārītis mazsvarīgāku suņu, iespējams, kucītes vai jauni suņi, aiz tiem māte ar dažiem aptuveni četrus mēnešus veciem jaunuļiem. Ir lasīts, ka vilkveidīgo baru vadoņi ir visstiprākie un fiziski izveicīgākie suņi, taču es ar savām acīm redzēju ko citu - bara priekšgalā vecs, cienīgs kings - kā tāds ciema šamanis vai vecajais.
Tad nu viss tas bars nāca pie manis, ne gluži skrēja, bet normālā pastaigas ātrumā. Es šausmīgi pārbijos, bet skaidrs, ka nekur jau es vairs nesprukšu - ja mēģināšu bēgt, tad šie mani noķers un saplosīs, tad nu nolēmu, ka jāpaliek, jāsaņemas un jāizturas pēc iespējas mierīgi. Suņu bars pietuvojās man apmēram divu metru attālumā un apstājās. "Miesassargi" saspringuši sastinga, gatavi lēcienam pēc kinga vismazākā mājiena (vai pirmās nepareizās darbības no manas puses). Vecais kings cienīgi viens pats pienāca pie nekustīgās manis un ilgi mani apošņāja. Pēc tam viņš atgriezās pie sava bara, un visi devās tālāk savās gaitās.
Toreiz es vēl nebiju salasījusies visādus gudrus internetus par suņu psiholoģiju un uzvedību. Ja būtu, tad toreiz tiem suņiem neskatītos virsū un sagaidītu viņus, pagriezusies pret viņiem ar sānu. Nu, par laimi, acīs tam kingam toreiz neblenzu - pārāk nobijusies biju, taču stāvēju gan taisni pretī, bet dzīva un pat neieskrambāta esmu, tad jau liela kļūda tā nebija. Galvenais, ka nemēģināju skriet vai vicināties. |
|