Nu, bērniņi, mūciet, ko katrs māk!

Bet paldies manai mīļotajai. Viņa tiešām no zelta.

Es esmu ietiepīgākais un neloģiskākais cilvēks, kas redzēts.

Vai varbūt tomēr tas, kurš visvairāk noilgojies pēc mīļuma?

Lai viss paliek, kā ir. Prāts saka, ka tā ir vislabāk. Gan jau, ka taisnība.

Sirds..

10 stundas darba, un manas mīļās dāvana ir visskaistākā, ko jebkad kādam būšu pasniedzis.

Rakstot eseju gūzmu, uzdūros diviem ar reliģiju saistītiem citātiem. Lūk:

Labam sprediķim jābūt kā sievietes svārkiem: pietiekami īsam, lai noturētu interesi, bet pietiekami garam, lai nosegtu būtiskāko. (autors kkur pazudis, oriģināls angliski)

I fear there will be one day when I'll meet God and he will sneeze, and I won't know what to say. Komentāri lieki.

Sen nebijis tik skaists vakars. Beidzot ir nost viss sviests ar nomāktību, kas sāka parādīties.

Bet Jānim saku, ka viņš var paļauties uz manu atbalstu, ja tā vajag/vajadzēs.

Hēh. Kaut kāds negribulis iekšā jebko darīt. Ja roka nesāktu pēc trim sekvencēm sāpēt, varētu visu vakaru klausīties VII mi, V La, II si .. atkal un atkal. Rudens.
Un tā vien gribas pateikt: "Štrunts ar mācībām un jādara-to-un-jādara-šito." Ek. Šodien vēl jā. Un tad ķeršos, grābšos, cik spara.
Bet pagaidām - minors, mažors, minors... minors, mažors, minors...

That was something! I came home from Greece so quickly, that fell directly into bed. High temperature and my head like an anvil. Sheesh. Well, luckily, I did not catch any illness while travelling.

Now I feel a little bit curious, how many tons of homework I will have to write/do/manage/etc. And of course, school is not the only business for me...there comes salsa, students' council and other occupations, too. At least my internal assesment in economics is left now to cool down; it has been just baked. And I'm feeling proud. Haha.

When I listened to my dear saying she's got only5 tests tomorrow as well as 4 tests in sports, I got some kind of a weird feeling inside my stomach. I have not been to school for even logner time, what will happen to me? I'll say never mind to the thermometer that told me during the day several times: "Thirty-seven point three, sir," and go to school tomorrow.

I can feel even because of this text my head is dizzy - there is no sense in this text I have written. Or maybe there is sense after all just because it is senseless, I mean, it shows the exact thoughts and feelings that come into my mind? I think this is one of those rare times when I just think and write without thinking about some particular structure and so on.

Well, at least my English is not too bad. In Greece there were 9 other Latvians, and I was shocked, how bad their English is. Really, I can not understand someone needing translation for almost everything people say, when, to my disappointment, the Greek form of English is far from "ok" and they speak slowly and simply. Weird, isn't it?

Right. Enough. I'll go and take my bath now. Too much of my nonsense. Ha.

Citēju kādas jaunkundzes dr.lv dienasgrāmatu:

sis wakars;)

sis wakars izwertas wel jautrax neka es biju domajusi!;) satiku sawu bijuso klasesbiedru un izradas ka wins nemaz naw mainijies!;)

mes wisi izbaudijam ziemas priekus(lasma,marita,emilija,edite,es,gatis;),andis)!;)

wai naw jauki!;)

Man tas radīja konvulsijas. Un Tev?

Mēs redzējām, kā kalni noraugās ar klinšainu skatu.
Mēs redzējām, kā tos sedz olīvu koki, pilni melniem augļiem.
Mēs redzējām, kā ap mājām kā lokanas čūskas apvijas balkoni.
Mēs redzējām, kā zem tiem aug mandarīni, apelsīni un citroni.
Mēs redzējām, kā izskatās cilvēki, mašīnas un ielas mazpilsētā
Mēs redzējām, kā jūra vizuļo tirkīzzilā krāsā, paveroties no kalna.
Mēs redzējām, kā izskatās Atēnas, stāvot pie Partenona.
Mēs redzējām, kā zeme pārtop par baltiem un pūkaniem mākoņiem.
Mēs redzējām, kā smaidām.

Mēs bijām Grieķijā.

Atā! Es dodos uz Grieķiju, kur 18 grādi un saule spīd!

Pirms trim mirkļiem pārnācu mājās. Pārnācu no tik laimīgas jušanās. Veselu gadu jau esmu kopā ar savu mīļoto, un es gribu ticēt, ka šis ne tuvu nebūs pēdējais.
Lielisks noslēgums šai vispār labajai nedēļai, pilnai ar gaišumu, lai gan darba bija daudz.

Hēh..
1dien Lielais Skolas Pasākums 10tajiem - no mājas ārā ap 7, atpakaļ - 23?
2dien esejaesejaeseja - no mājas ārā 7, gulēt ap 24.
3dien salsa - tas pats variants.
4dien Baroka konkurss - ārā ap 7, vakarā pie omes ap 19, mājās ap 22.
5dien - vakardiena bija burvīga - svinamsvinam .. Blinoff, Apsaras tējnīcā, bet pēcāk - mājās ar manis gatavotiem ~2kg krabju salātu. Skaisti. Gulētas 5 stundas.

Bet es esmu laimīgs. Piekusis mazliet, bet laimīgs.

When I woke up yesterday, it was quite late. It was a little bit hard to open my eyes, because I still wanted to sleep. Yet, when my eyes finally opened, they bulged in surprise: snow!? Now!? My goodness, how happy I was, seeing those big, fluffy, white snowflakes either whirling in the air or falling down calmly. And all this impression on such a special occasion!

However, I have mixed feelings regarding yesterday. First of all, I went to the centre of Riga with my girlfriend to see the parade. I must say, we both liked it, especially the soldiers in parade forms, who looked like from the thirties of previous century. It somehow linked in our minds with the army of the first republic of Latvia, making us feel proud. All those people, standing in hail, and all those flags really impressed me, and I finally felt that the day of 18th November is a holiday. When the NATO fighters flew over the whole parade, it seemed to me that finally we are not alone when celebrating our day of proclamation.

Then we went to listen to the president’s speech at the Monument of Freedom. I must say, that this was not one of her best speeches, still I liked it. However, I had mixed feelings on this occasion, because two matters disturbed me: first of all there were two guys talking too loud, making it hard to listen to what Vīķe-Freiberga was speaking, yet this was not the worst. What really annoyed me were some damned drunken, loud Russians trying to penetrate the crowd with words: comrades, give a pass to citizens of the Soviet Union! Unfortunately, there were so many drunken members of our Eastern neighbour nation, that first even I, a guy usually who is so calm, started to get angry. Still, finally I just felt a tinge of pity towards them, people with no culture and sense.

Nevertheless, no one could disturb my feelings of patriotism while singing our Anthem together with many, many people who had gathered at the foot of the Monument of Freedom.

I have been debating two saturdays in a row. Gee, that's something to be proud with. First of all - my team - we got the first place in Rīga and Zemgale regional tournament about the topic "The Young People of Latvia Are Patriots of Their Country". That was a very nice occasion.
However, we fell out from yesterday's competition semi-finals. Although the main idea of our team was that the opponents' team was strong (and they really were good and respectable debaters), so that this loss was not really surprising, I believe, that deeply inside we all thought that victory is ours, regardless the opponents. Therefore I opine that these debates taught us a lesson about over-estimating our skills and under-estimating the opponents, despite that my teammates may think differently and may not agree with me.

Anyhow, I consider debating as a kind of sport, that really can be addictive. For example, I convinced my brother to try debating, and now he's anxious, waiting for the next tournament. I feel like him, because the debate is the way to feel the real power of one's brain, speech and self-confidence. I admit, that I adore to be standing in front of the judge, speaking clearly, convincigly and self-confidently. As this feeling, that is hard to be expressed in words, becomes even greater if there are many judges and also the audience that listens to the debate. I do not know why it is so, but, in fact, due to debates I have understood that I want to be a professional politician or diplomat, or concern my life with these matters. Then I would be able to enjoy what I do.

I agree with the idea that skills gained in debating will be useful in any part of my life. Therefore I am willing to devote a whole day to this sport even if I must tell the teacher on the next monday that I have not managed to write an outline for my cause-and-effect essay.

Es jūtos noguris. Bet iekšā patīkami kņud un domu zobrati griežas itin labi.

Kas gan ir bijis tagad? Daaaudz aizņemtības, visādas skriešanas un lēkšanas, un traukšanās. Sajūta tāda, it kā pēc brīvlaika ieskrietos un vēl nebūtu apstājies, bet visjaukāk ir saprast to, ka tāda skriešana būs vēl tikai vienu nedēļu. Tad visam vajadzētu rimties - dodiet man vienu likeu brīvdienu, un es izdarīšu visu, lai turpmāk laiks būtu kas cits, kā tikai darām-darām.

Vispār jau debates ir mainījušas manas dzīves pulsu. Ja aizņem sestdienu, tad svētdienā darbi paši iekrīt. Bet pirmās vietas dēļ ir vērts. Un ir vērts arī lieliska pasākuma pie Sniedzes un priecīgi ar zviedriem pavadīta laika dēļ.

Nervozitāte un nemitīgās pārdomas, atbildi gaidot, kā arī zvanīšana ar savu Zelta Zivi ir attaisnojusies - mēs ar manu mīļo braucam uz grieķu zemi. Un filmiņu, kas tapa uzņemta kā mājasdarbs (laikam jau labs tātad), rādīs Eiropas jauniešu filmu festivālā. Tas, ar ko to uzņēmu, nebija par īsta videokamera, bet gan mans fočuks.

Manas sajūtas ir mainījušās. Manas mīļotās arī. Esam laimīgi.

Rokas pat reibinoši smaržo pēc Stendera ķiršu ziepēm. Drīz nāks miegs, un ir labi.

Viņa sparīgi gremoja košļeni Big red, ko bija īpaši iecienījusi. Saldeni rūgtā kanēļa garša siekalas radīja ātrāk, nekā tās parasti paspēja saskriet mutē. Šodien acis lāgā negribēja klausīt pavēlēm, kas nāca no galvas vidienes, un jāsaka, ka arī tur lielas skaidrības nebija. Attēls vēl joprojām tā kā mazliet peldēja, tā kā grīļojās, arī krāsas likās spēlējam paslēpes, nerādoties tādām, kādām tām vajadzētu būt. Pat pilsētas skaņas nejauki izturējās pret Daci - tās iespiedās ausīs kā vates kumšķis, radot pastāvīgu, nerimstošu, dobju dunoņu, līdzīgu tai, it kā tālumā kāds aptrakušais aiz gara laika ar lielgabaliem šaudītos. Turklāt tā kā smacējošs spilvens radīja pulsējošu nelabumu tur, kur parasti nonāk ēdiens, kad to norijam. Nupat viņai izlikās, ka zaļā tēja, kas tika iedzerta brokastīs, lai kaut mazliet palīdzētu acīm atvērt smagos plakstiņus un kaklam - iztaisnot galvu, kas kā laktas smaguma priekšmets nemaz negribēja tapt piecelta, sāka prasīties pēc saules gaismas. Dace tomēr savaldījās un lika kuņģim nomierināties. Neba jau pirmā reize, kad tā ir iznācis. - Šoreiz gan bija mazliet par daudz. Fui, nekad vairs tā, - viņa pie sevis nodomāja, kaut gan labi zināja, ka par šādu solījumu būs aizmirsusi nākamajā pirtī, uz kuru ies patusēt. Jā, vakarnakts ainas nebija viegli sarindot nedz pēc auguma, nedz secības - pa vidu tām maisījās LB, Merkurs un vēl mazliet šampja, ko bija uzsaukusi Laila. Nekāds brīnums, ka Daces kājas īsti negribēja nest viņu tuvāk galamērķim - lielajam stacijas pulkstenim.
Nupat bija atlicis pēdējais lielais šķērslis meitenes ceļā - kāpnes, kas veda no tuneļa, kurš viņas nāsīs iejundīja to smaku, kas kādreiz sastopama vientuļās vārtrūmēs vai kāpņutelpās. Lēnām, vienu pēc otra kā smagā cīņā uzvarēdama, meitene pieveica pakāpienus, līdz atkal sajuta svaigu gaisu virmojam apkārt. Savas pašsajūtas dēļ nekur īpaši nesteigdamās, Dace pavērās pulksteī, kas likās bakstām mākoņus ar saviem rādītājiem, un mierīgi piegāja pie tā sāniem. - Desmit un divdesmit divas, - bija dzirdams kluss čuksts. Viņai bija jāgaida vēl astoņas minūtes.

Vakarnakt atkal nevarēju normāli aizmigt. Pārāk daudz domu prātā, pat ļoti par daudz. Ar katru dienu es tuvojos arvien vairāk tai dilemmai, kam būs jāizšķir, ko darīt tālāk. Plēsonīga tā nākotne.
Protams, varu laikam arī priecāties par to, ka grūti aizmigt - tā kā miegs man nenāk arī pa dienu vairs, tad laikam pēc brīvlaika būšu izgulējies. Un man prieks arī par to, ka darbdienās man pietiek ar tām 7-8 stundām, ko guļu, laikam organisms pie tā ritma ir pieradis, un tagad man ir grūti atlūzt, kad esmu gulējis stundas 10-11.

Divi vakardienas atklājumi: Nimed Marmortahvlil - igauņu filma par brīvības cīņām 1919. gadā (2002. gada ražojums, nosaukumu var tulkot kā Vārdi marmorā)
Wikipedia - mazliet aizrāvos, lasīdams šo un to. Manuprāt, izcila ideja un izpildījums, jo t.s. enciklopēdija patiesībā ir interesanta lasāmviela, vismaz man.

Šodien programmā: filma Venēcijas tirgonis un giča ar man grūti izpildāmo Nothing Else Matters ievadu.

...ar to, ka:

• Ar savu mīļoto esmu kopā jau 11 mēnešus;
• Biju sagatavojis viņai pārsteigumu, lai šī diena būtu lieliska;
• Mēs ideāli pavadījām laiku Čilipicā;
• Arī tur viņu gaidīja mans pārsteigums - fiksā ideja;
• Ēdām rozā zefīrus Daugavmalā un ņammīgos sāļos čipšus trollītī;
  
• Burvīgi pavadījām laiku viņas mājās;
• Mana dārgā saņēma arī mazu piemiņu no manis;
• Braucot mājās, es atkal neprātīgi priecājos par to, ka man ir mana mīļā.
  

Tas man dažkārt ir vajadzīgs. Miers, grāmata, eksotiskā zaļā tēja un šokolāde. Un vienatne. Kādu stundu, lai pēkšņi justos kā pilnīgi atpūties un priekpilns. Lai būtu nenomierināmas gribas pārpilns traukties brīvībā, pieēdoties rudeni, filmas, sarunas un visu pārējo.
Laikakārte tomēr nerimsies.