Man sāp pirksti, bet esmu lepns par sevi un the FAs.
Trīs stundas mūzikas bez pārtraukuma. Lieliski!
Sirds kāpj laukā aiz tā, cik skaisti.

Klusums. Mulsinošs, bet varbūt
Tieši tas ir tas, kas nevienam
Vismaz netraucē. Vismaz. Ja nu
Nekādi citādi nevar, tad paliek
Tas vismazākais - netraucēt. Un
Ko es vispār gribu teikt? Nez.
Jo pārāk daudz kā. Sirds mūža
Mežā apmaldījusies gaismiņa.
Kad pagurums iepinas kājās kā
Tūkstoštonnu ķēde, tad arī
Viņa tek lēni kā piķis, kamēr
Kļūst melna. Pazūd. Iestieg.
Izgaist realitāte, patiesība
Un teātris ar tā maskām jauc
Galvu. Domu vairāk kā saprāta.
Kā naži. Kā slogs tās veļas.
Pārsedz segu, lai nedzird. Tad
Nepamodināt tik viegli. Priekšā
Mums dzīparu dzīpari, mēs paši
Kā tītari, aiz astes neko nevar
Redzēt un saskatīt. Kad atmiņas
Iesmeldz ar uguni tur, kur viņa
Augu dienu laužas ārā. Bet mēs
Kā aiz palagiem paslēpes triecam.
Vai pēc desmit, deviņi, astoņi,
Daudzpunkte, viens - vai pēc
Cipariem vēl Tevi atradīšu?

Man tomēr ir sajūta, ka labi nebeigsies.

"Dzīve tikai spēle," tā saka.
Tad ņem un spēlē! Spēlē,
Kamēr nav elpas, kamēr
Pirksti jēli, kamēr stīgas
Pušu. Spēlē tā, lai aizrauj
Kā ar valgu līdzi sev, lai
Sarauj visu gabalos kā
Ar valgotiem zirgiem.
Spēlē, cilvēk, paspēlējies
Ar tiem un šiem, un viņām,
Viņiem. Pārrauj miklu
Tērcīti uz vaiga, ar dusmu
Drebuļiem paspēlējies.
Lai
Jau
Tiek.
Bet nepaspēlē. Paspēlēsi
Ir acis, ir ausis, ir sevi
Pašu, bet atspēlēt kas deva!
Nebūs neviena. Neviens, kas
Tev laimi piespēlētu. Neba
Jau futbola bumba, cita
Kājās donama. Bet tik viegli
Paspēlēt - paspēlējies, kamēr
pati nospēlējas.
Spēlē, cilvēk, paspēlējies,
Tik vai zini, kas var
Atspēlēties?

Izgulējos. Uzrakstīju ķīmiju, līdz galvassāpēm slodzi laižot. Tagad atkal ir labi.
Un manī sāk atgriezties spēki. Labums nāks atkal.

Bet kāds taurenis būs ļoti, ļoti laimīgs.

Jauns kompis, jauns monitors, jauns printeris. Super!

Bet mana mīļā apjukuse.

Šo dienu Operā es neaizmirsīšu nekad.
Un ne tikai tāpēc, ka gads un divi mēneši jau.

Man pilna sirds. Ar labumu.

"Mana māja ir iesvētīta," viņa teica.

Es neesmu iegājis MSN ilgu laiku.

Un man ir daudz darba.

Laimīgs es jūtos.

Ja aplim izrauj centru, par ko tas paliek? Vairs
nav, kur iedurt cirkuli, lai tas ietu pa riņķi, nav
pamata, nav saknes, nav būtības. Kurā katrā vietā
jau nedursi. Vajag tieši centrā. Citādi iznāk apļi,
citi apļi, ne pirmējais, kas sašķeļ tavu apli.
Drumslās. Tāpat kā druskatas paliek no atoma,
ja tam atņem kodolu. Tad pašķīst mazie negatīvie
pa visām pusēm, jo nav vairs pozitīvā. Saduras
citos. Sprādziens sāp. Bet pašam nekas vairs ne
atliek tikai tukšums. Bezcentra, bezkodola.
Viņš, mazais vīriņš, teica, ka pasaulei neesot
sirds. Ka intelekts valdot pār sirdi. Šo karaļvalsti
nost un nost no manis. Jo tam mazajam vīriņam,
kuram sirds maza, tomēr ir. Tā. Centrs, caur kuru
viņš novilcis savu apli. Riņķis pabeigt viegli - savelc
ar cirkuli savus divus galus kopā, un iegūsti bezgalību.
Savu bezgalību. Grūti tikai sākt, ja nav, kur atdurties.
Ja nav centra, nav apļa. Un tad nevar būt bezgalība.
Mūžība. Ir kas iespējams. Tam vajag pašu būtību.
Un es mācos. Neļauju ne laika dzēšgumijai atņemt
man viduci. Gandrīz tai izdevās. Nost. Prom. Fui.
Pirmie soļi. Lēni un bailīgi. Mieru.

Pēc skriešanas, darīšanas, lidošanas un tecēšanas ir labi, ja var apstāties. Apstāties tur, kur knibulis sals netiek klāt. Jo silti.

Sen nepieredzētais. Ļoti sen. Galvassāpes.

Pārvērtības ir notikušas. Un, lai gan viss nav gluži tā, kā plānots, izdevās iecerētais. Melns top oranžā.

Bet mana mīļā top vēl baltāka.

P.s. Wir, Kinder vom Banhof Zoo ir izcila. Tieši ar šādu nosaukumu.

Neparedzēts pārsteigums. Tomēr lats nedēļā mani neatturēs.

7 + 1 = 8

Mācīšanās ir kā iešana pa virvi, kad vienā pusē ir vienaldzība pret apkārt notiekošo, bet otrā – nemainīga pārliecība par savu zināšanu pilnīgu patiesumu: līdzko nokrīti kādā no šīm pusēm, mācīšanās ir jāsāk no jauna.

Jau minūtes divdesmit jaunajā gadā pagājušas. Divtik daudz, un iznāktu viena ekonomikas (vai literatūras, vai vācu valodas) stunda. Trīstik daudz, un iznāktu viens brauciens no manām līdz manas mīļotās mājām ar diviem trolejbusiem. Četrtik, un...
Vai nav vienalga. Laiks nejautā neko. Tas iet kā iesūnējis kareivis pāri ierakumiem, raudams sev līdzi savus biedrus, atraztams jaunus un atstājot nebūtībai vecos.
Es nemēdzu neko apņemties gadu mijās. Neizbēgami jebkurš jaunais gads, kalendāram izdilstot kā uz nāvi nolemtam nespējniekam, kļūst par veco, līdz izzūd pavisam, lai paliktu tikai ļaužu prātos. Tomēr zinu, ka dažas lietas ir tādas, kas būtu jādara ne tikai šogad, bet arī katru nākamo. Viena no tām - būt iejūtīgākam, iecietīgākam un sirsnīgākam pret savu mīļoto. Viņa to ir pelnījusi. Mīļākam līdz ar katru kalendāra sarkanā lodziņa kustību, kas sadala pagātni, šodienu un nākotni.
Pārējās lietas, salīdzinot ar šo, ir mazsvarīgākas. Sīkumi, var pat teikt, ko īstenot būs viegli. Taču šo domu, sajūtu sirdī es gribu sataustīt vienmēr.
Mīlestību.

Guitar Pro 5 + mysongbook.com = mācos spēlēt giču nopietnāk kā jebkad.
Kreisā roka beidzot sāk liekties tā nedabiski, kā jau giča prasa.
Spēlēšu un gaidīšu Progresu. Ar lielo P.

Agresija. Neslēpta, jo vakars. Smadzenes nogurušas. Teikumi īsi.
Aizkaitināms ar dažiem vārdiem, lai kā arī censtos saglabāt prieku.
Daži vārdi. Mana mīļā, viņas vārdi. Bez iemesla. Būtu labi, tā nebūtu.
Bet nav. Kaut kas manī ir noticis, ka nevar teikt "lieliski". Cieņa.
Pārāk ļoti cienu un mīlu savu dārgo. Turos rāmjos. Cik nu var.
Kad miegs aiziet, ar to kopā miers. G un R. Grrrrrr... iznāk. Ne viss.
Zūd stablitāte un sirds. Johaidī. Tas jau vienreiz rakstīts. Un justs.
Justs esot vīriešu vārds. Jājautā viņam. Jumts paceļas. Bet nē.
Prom Tevi nelaidīšu. Gulēt. Ātri, ātri gulēt. Miegs. Miers. Būs labi.

Jā, es savai mīļotajai sarīkoju pārsteiguma ballīti uz 18 gadu dzimšanas dienu. Protams, ne bez citu lielisku cilvēku palīdzības.

Un tagad - ir tik labi.. viss izdevās patiešām super. Miers un skaistas atmiņas.