Jau minūtes divdesmit jaunajā gadā pagājušas. Divtik daudz, un iznāktu viena ekonomikas (vai literatūras, vai vācu valodas) stunda. Trīstik daudz, un iznāktu viens brauciens no manām līdz manas mīļotās mājām ar diviem trolejbusiem. Četrtik, un...
Vai nav vienalga. Laiks nejautā neko. Tas iet kā iesūnējis kareivis pāri ierakumiem, raudams sev līdzi savus biedrus, atraztams jaunus un atstājot nebūtībai vecos.
Es nemēdzu neko apņemties gadu mijās. Neizbēgami jebkurš jaunais gads, kalendāram izdilstot kā uz nāvi nolemtam nespējniekam, kļūst par veco, līdz izzūd pavisam, lai paliktu tikai ļaužu prātos. Tomēr zinu, ka dažas lietas ir tādas, kas būtu jādara ne tikai šogad, bet arī katru nākamo. Viena no tām - būt iejūtīgākam, iecietīgākam un sirsnīgākam pret savu mīļoto. Viņa to ir pelnījusi. Mīļākam līdz ar katru kalendāra sarkanā lodziņa kustību, kas sadala pagātni, šodienu un nākotni.
Pārējās lietas, salīdzinot ar šo, ir mazsvarīgākas. Sīkumi, var pat teikt, ko īstenot būs viegli. Taču šo domu, sajūtu sirdī es gribu sataustīt vienmēr.
Mīlestību.