09 Novembris 2005 @ 17:31
Divi.  
Viņa sparīgi gremoja košļeni Big red, ko bija īpaši iecienījusi. Saldeni rūgtā kanēļa garša siekalas radīja ātrāk, nekā tās parasti paspēja saskriet mutē. Šodien acis lāgā negribēja klausīt pavēlēm, kas nāca no galvas vidienes, un jāsaka, ka arī tur lielas skaidrības nebija. Attēls vēl joprojām tā kā mazliet peldēja, tā kā grīļojās, arī krāsas likās spēlējam paslēpes, nerādoties tādām, kādām tām vajadzētu būt. Pat pilsētas skaņas nejauki izturējās pret Daci - tās iespiedās ausīs kā vates kumšķis, radot pastāvīgu, nerimstošu, dobju dunoņu, līdzīgu tai, it kā tālumā kāds aptrakušais aiz gara laika ar lielgabaliem šaudītos. Turklāt tā kā smacējošs spilvens radīja pulsējošu nelabumu tur, kur parasti nonāk ēdiens, kad to norijam. Nupat viņai izlikās, ka zaļā tēja, kas tika iedzerta brokastīs, lai kaut mazliet palīdzētu acīm atvērt smagos plakstiņus un kaklam - iztaisnot galvu, kas kā laktas smaguma priekšmets nemaz negribēja tapt piecelta, sāka prasīties pēc saules gaismas. Dace tomēr savaldījās un lika kuņģim nomierināties. Neba jau pirmā reize, kad tā ir iznācis. - Šoreiz gan bija mazliet par daudz. Fui, nekad vairs tā, - viņa pie sevis nodomāja, kaut gan labi zināja, ka par šādu solījumu būs aizmirsusi nākamajā pirtī, uz kuru ies patusēt. Jā, vakarnakts ainas nebija viegli sarindot nedz pēc auguma, nedz secības - pa vidu tām maisījās LB, Merkurs un vēl mazliet šampja, ko bija uzsaukusi Laila. Nekāds brīnums, ka Daces kājas īsti negribēja nest viņu tuvāk galamērķim - lielajam stacijas pulkstenim.
Nupat bija atlicis pēdējais lielais šķērslis meitenes ceļā - kāpnes, kas veda no tuneļa, kurš viņas nāsīs iejundīja to smaku, kas kādreiz sastopama vientuļās vārtrūmēs vai kāpņutelpās. Lēnām, vienu pēc otra kā smagā cīņā uzvarēdama, meitene pieveica pakāpienus, līdz atkal sajuta svaigu gaisu virmojam apkārt. Savas pašsajūtas dēļ nekur īpaši nesteigdamās, Dace pavērās pulksteī, kas likās bakstām mākoņus ar saviem rādītājiem, un mierīgi piegāja pie tā sāniem. - Desmit un divdesmit divas, - bija dzirdams kluss čuksts. Viņai bija jāgaida vēl astoņas minūtes.
Tags:
 
 
02 Novembris 2005 @ 22:09
Viens.  
Viņš sēdēja uz soliņa kādā no pilsētas centra parkiem. Laiks bija vēss, un jaunā cilvēka elpa tinās ap tā vaigiem un zodu, veļot baltus garaiņus. Bija rudens; kokos vēl turējās pēdējās dzeltenās lapas kā  pēdējie dzīvie kareivji savos posteņos. Šis smagais gaiss, mazliet miglains, mitrs un smags, viņu darīja diezgan vienaldzīgu pret to, kas notiek visapkārt. Patiesībā jau nekas daudz nenotika, kā nekā tā bija parasta pēcpusdiena Rīgā, kad cilvēki vēl ir savās darba vietās, un tikai rets garāmgājējs vai skaļš motocikls uz ielas pārtrauc netipisko klusumu.
Domās nogrimis kā pelēkā mākonī, Gustavs centās atpūsties. Ejot garām tieši šim pašam brūnajam, mazliet aplupušajam soliņam, viņa kājas deva nepārprotamu, tomēr neizprotamu zīmi galvai, lai piespiestu puisi apstāties un apsēsties. Nespējot noturēt ne skatienu, ne uzmanību vienuviet, acis peldēja visapkārt savādajam klusumam, un šķita, it kā pasaule būtu aizlikta aiz kādas biezas dzelzbetona sienas, kas neļauj ieskatīties tajā, kas paslēpts aiz tās.
- Neko darīt, - viņš pie sevis secināja. - Gan šamie neuzzinās, - cenšoties sev ieskaidrot, drudžaini un saraustīti darbojās domas. Un tomēr viņš pats ne visai spēja tam noticēt, ka sapratne būs tas, ko dabūs Gusts, kā viņš bieži tika saukts savu paziņu un vienaudžu pulkā, pat vecāki viņu tā dēvēja. Viņš sajuta uzbāzīgā paziņas uztraukuma rokasspiedienu, kas sāka puiša rokas raustīt ar neredzamiem diegiem gluži kā marionešu lelles klasiskajā leļļu teātrī. - Nē, kāpēc lai viņi vispār ko uzostu? Tas tak bija nieks vien, - Gustava domas rotēja kā centrifūgā, pūloties it kā nomierināt satraukto prātu un ķermeni, tomēr panākot tieši pretējo, liekot puisim vēl straujāk pakļauties trauksmei, kas bija pārņēmusi ikkatru viņa ķermeņa daļu. Pasēdējis dažas minūtes, kas viņam likās velkamies kā kūtrie pensionāri, Gusts pie sevis klusi noteica: - Viss okei, tak nomierinies, - un piecēlās, lai dotos tālāk.
Tags: