Viņš sēdēja uz soliņa kādā no pilsētas centra parkiem. Laiks bija vēss, un jaunā cilvēka elpa tinās ap tā vaigiem un zodu, veļot baltus garaiņus. Bija rudens; kokos vēl turējās pēdējās dzeltenās lapas kā  pēdējie dzīvie kareivji savos posteņos. Šis smagais gaiss, mazliet miglains, mitrs un smags, viņu darīja diezgan vienaldzīgu pret to, kas notiek visapkārt. Patiesībā jau nekas daudz nenotika, kā nekā tā bija parasta pēcpusdiena Rīgā, kad cilvēki vēl ir savās darba vietās, un tikai rets garāmgājējs vai skaļš motocikls uz ielas pārtrauc netipisko klusumu.

Domās nogrimis kā pelēkā mākonī, Gustavs centās atpūsties. Ejot garām tieši šim pašam brūnajam, mazliet aplupušajam soliņam, viņa kājas deva nepārprotamu, tomēr neizprotamu zīmi galvai, lai piespiestu puisi apstāties un apsēsties. Nespējot noturēt ne skatienu, ne uzmanību vienuviet, acis peldēja visapkārt savādajam klusumam, un šķita, it kā pasaule būtu aizlikta aiz kādas biezas dzelzbetona sienas, kas neļauj ieskatīties tajā, kas paslēpts aiz tās.

- Neko darīt, - viņš pie sevis secināja. - Gan šamie neuzzinās, - cenšoties sev ieskaidrot, drudžaini un saraustīti darbojās domas. Un tomēr viņš pats ne visai spēja tam noticēt, ka sapratne būs tas, ko dabūs Gusts, kā viņš bieži tika saukts savu paziņu un vienaudžu pulkā, pat vecāki viņu tā dēvēja. Viņš sajuta uzbāzīgā paziņas uztraukuma rokasspiedienu, kas sāka puiša rokas raustīt ar neredzamiem diegiem gluži kā marionešu lelles klasiskajā leļļu teātrī. - Nē, kāpēc lai viņi vispār ko uzostu? Tas tak bija nieks vien, - Gustava domas rotēja kā centrifūgā, pūloties it kā nomierināt satraukto prātu un ķermeni, tomēr panākot tieši pretējo, liekot puisim vēl straujāk pakļauties trauksmei, kas bija pārņēmusi ikkatru viņa ķermeņa daļu. Pasēdējis dažas minūtes, kas viņam likās velkamies kā kūtrie pensionāri, Gusts pie sevis klusi noteica: - Viss okei, tak nomierinies, - un piecēlās, lai dotos tālāk.