Visu saprotu. Gan to, ka vara ar sajūsmu izmanto vienu mirkli visā pasākumā, tb huligānu grupiņu, kas izlaupīja LB veikalu, lai šo incidentu attiecinātu uz pasākumu kopumā. Saprotu arī lojālos pilsoņus, kas dziļā riebumā novēršas no šiem buržuāziskajiem līdzskrējējiem kā deklasētiem elementiem, jo uzskata, ka tikai Sabiedrības glābšanas godmaņkomiteja ieviesīs kārtību. Tie ir normāli procesi, kas simtām reižu redzēti vēstures gaitā daudz kur - nekā jauna, scenārijs atstrādāts. Taču ir kāda manuprāt svarīga nianse, kurai pagaidām neviens nepievērš uzmanību: fotogrāfijas policijai piegādā civilpersonas. Un arī tas nebūtu nekas - ja Pavļikam Morozovam būtu fotoaparāts, tad šis visus nofotogrāfētos "kulakus" u.c. pretvalstiskos elementus fotogrāfētuy un bildes sūtītu gubčekai. Tas normāli. Bet nav normāli, ka to pašu dara žurnālisti. Žurnālistu reputācija turas tikai un vienīgi uz to iedomāto neitralitāti. Tieši tāpēc uz žurnālistiem tāpat kā uz pianistiem nešauj. Tāpēc žurnālistiem tiek konsekventi ieteikts (pat kaut kāds tur ētikas kodekss bija) konfliktu zonās nevalkāt neko līdzīgu uniformai, lai otra puse šos nenoturētu par pretējās puses kombatantiem. Bet ja žurnālists vispirms kā neitrāla persona fotogrāfē konfliktējošās puses, bet pēc tam visus materiālus piegādā vienai pusei (piemēram, 80. gados pabildē mudžahedīnus un tad ar attīstīto filmiņu dodas uz krievu kara komandantūru informēt, ka tajā un tajā kišlakā tie un tie bārdaiņi ir pretvalstiski elementi, tad skaidrs, ka nākamo reizi ieraugot cilvēku ar fotoaparātu, mudžahedīni šaus tam virsū kā pretējās puses pārstāvim - tas, ka žurnālista safotogrāfēto pretinieki var brīvi aplūkot medijā ir viens, bet tas, ka meteriāls tieši tiek piegādāts tai, ir pavisam kas cits), tad viņš vairs nav neitrāls, tātad neaiztiekams vērotājs no malas. Tb kad atkārtosies līdzīgi notikumi - un tie atkārtosies, jo sabiedrībai demokratizējoties tā nebaidās arī barikādi uzcelt, ja vara šķiet nepaciešama, - tad pirmais, kura virzienā lidos molotovkokteiļi un bruģakmeņi, nu būs nevis policijas specvienības vai armijas kareivju ierinda, bet gan tieši cilvēks ar fotoaparātu rokās. Jo ielās izgājušajiem tagad skaidrs, ka viņš nācis šos fotogrāfēt tikai tāpēc, lai dumpja apspiešanas gadījumā varētu notvert un represēt. Tādējādi, visai iespējams, maza lojalitātes varai izpausme var izmainīt jau fundamentālākas lietas pašā vērtību sistēmā - pirmos sāks šaut pianistus. Nākotnē redzēsim - tā būs, vai nebūs.