/pamācošā tonī, degunu urbinot/
Man domāt, ka tas raksturīgs visām jaunattīstības zonām: no vienas puses sabiedrībā vēl joprojām dominē agrārajai kultūrai raksturīgā dominante aprecēties, tikko kā cipars pasē to ļauj, bet no otras puses, ļaužu komunikāciju iespējas neizmērojami pieaugušas (nav kā agrāk, kad pazini tikai 5 puišus ciemā, no kuriem viens tavs līgavainis), mīts par Lielo Lovi, kuru jāatrod (kas, protams, nav tā, kuru 18 gados apprecēji, jo patika bučoties un visi radu babuļi presingoja, ka mazbērnus laiks taisīt). Tb nav vēl izveidojies pastāvīgs dominējošs dzīves modelis, kad precas ap 30, zinot kas un kā, kas sagaida, un tāpēc, ka patiesi vēlies, nevis tāpēc, ka vajag. Kad tas izveidosies, arī ļaudis mierīgāk dzīvos.