pirms gadiem sešiem laikam bija tas liktenīgais rallijs Rāčeņu trasē..
Es arī tur biju, biju pārāk tuvu tai nelaimei, bet ar mani bija sargeņģelis.
Toties redzēju tos, ar kuriem nebija sargeņģeļi.. Redzēju pārāk labi un detalizēti..
Un aptuveni mēnesi nespēju smaidīt. Tiklīdz gribējās par kaut ko pasmaidīt, uzreiz nāca atmiņā tie līķi, asinis, dzirdēju vaidus un kliedzienus. Un nesmaidīju. Jo izjutu vainas apziņu, ka citi ir gājuši bojā, bet es paliku dzīva.
Ja godīgi, es pati tam nevarēju tikt pāri. Man nācās vērsties pie psihoterapeita..