Mans Rīgas vectēvs šito teicā kaut kad. Biju vēl "jauns". Padsmitnieks. Bet atceros tos vārdus, jo tiem ļoti ticēju. Toreiz tas izklausījās ticami un realizējami.
"Mums valstī kaut kas izmainīsies tikai ar revolūciju. Kad tauta nāks pie prāta un sāks cīnīties> " (kaut kā līdzīgi)

Tagad ir tā, ka nezinu, vai vēl ticu, ka kaut ko te var izmainīt. Tauta nav gatava karot. Patiesībā jau +/- visiem ir labi. Lielai daļai. Nedzīvojam badā un esam tīri.
Revolūcijai nepieciešams kaut kāds faktors. Piemēram bads valsts līmenī vai kas līdzīgs.

"Mūsējie" gudri. Viņi nenolaiž iedzīvotājus "pārāk zemu", lai tiem nebūtu tik liels spars cīnīties. Taj pat laikā paši turpina grābt cik var. Un ir nodrošinājuši sev i "bekapus, i drošu "bakdōru". :)

Tā nu viš ir. Esmu tāds kā pesimists attiecībā par izmaiņām mūsu valstī. Jāpriecājas par to, ka mums dzīvojas daudz labāk, nekā daudzās citās pasaules malās. Un arī tur cilvēki nesaceļas. Viņi cenšas pabarot savas ģimenes.

Esam ārā no karu un asinsizliešanu laikmeta (ja neskaita dažus izņemumus Baltajā Namā. Bet reizēm ir vēlme piedalīties īstā karā (nevis vienkārši dienēt kaut kur). manuprāt tas ir... nezinu. Saskatu tajā visā daudz labas lietas: drosme, izdzīvošana, varonība, mīlestība. Kara laikā daudzas labas lietas cilvēkos pastiprinās. Emocionālās vērtības. Nevis materiālās. Karā, tautieši stāv viens otram blakus, un sniedz roku, upurējas citu labā.
Mūsu pasaulē katrs domā par sevi. Un tas ir skumji.