Visgardākais bija skats, kā pēc viena literāra pasāciena es ar bariņu ļaužu izkāpu pie Akmens tilta un pāri Daugavai (tas bija ap 19.00) jau vēlās ļoti plāns, bet trakoti skaists miglas vāls. Gluži vai kā pavediens vai šķidrauts. Es skatījos miglas skaistumā, miglas lakata bārkstīs un mani atkal sāka vajāt sajūta, ka pasaule ir sākusies miglā - lēnīšām izslīdējusi no kosmiskā piena un sagaidījusi uzlecam sauli. Tādos rītos kā šis (migla jau ir paplēnējusi) tā gribas, kaut nakts būtu aizlaista pie kāda gunskura, kaut vai pieguļā ganot alus pudeles un jaukas kompānijas sarunas:)))