Epikūrs piesēž pie koka un paklikšķina ar mēli: "Tas, kas neapgrūtina klātesot, kā gaidāms, rada tikai tukšas ciešanas. Tā nu pats šausmīgākais no ļaunumiem - nāve - mums nav nekas, tāpēc, ka tad, kad mēs esam, nāves nav, bet, kad nāve ir, tad nav mūsu."
Viņš pakasa zodu un turpina: "Lai gan bauda ir pirmais labums un mums radniecīgs, tādēļ vēl mēs neizvēlamies katru baudu, bet gadās, ka daudzas baudas mēs apejam, ja vien no tā mums rodas vairāk nepatīkamā, un daudzas sāpes mēs atzīstam labākas par baudām, ja pēc tam, kad ilgu laiku esam pacietuši sāpes, mums seko lielāka bauda."
Tad Epikūrs ceļas un dobjā balsī dūdot sāk: "Ne jau dzīrošana un nebeidzami svētku gājieni, ne jutekliskas izpriecas ar zēniem un sievietēm, ne zivju ēdieni un viss cits, ko vien nes bagātīgs galds, padara dzīvi patīkamu, bet gan skaidrs prāts, kas apsver katras izvēles vai izvairīšanās cēloņus un atmet tukšus pieņēmumus, kuru dēļ dvēseli sagrābj vislielākais nemiers."