leda

Šodien sapratu, kāpēc visu laiku mācos un daru to, kas man nepatīk. Jo es nezinu, kas man patīk, tāpēc automātiski turpinu to, kas jau iesākts. Dažreiz šķiet zinu, ko gribētu izmēģināt, bet vai atkal nebūs garām?.. Tāpēc pilnīgi noļūk pat kaut ko mēģināt, jo atkal tak nebūs TAS. Nu nav man to megatalantu, kuri šiem mērķiem nepieciešami...

Un kā diez lielākajai daļai izdodas saprast ko īstenībā dzīvē gribas darīt un saskaņot to ar savām spējām?

Vēl joprojām nemāku lasīt lietošanas instrukciju un piekrītu 'piccolo' „jebkura izvēle var būt kļūdaina”. Manas izvēles (ja vien tas attiecas uz labāko variantu meklējumiem, kā kādu neapbēdināt) pārāk bieži sāk palikt kļūdainas. Sorry, draudziņi.. vēl tikai mācos.

Pietiek ar vienu vārdu, lai uz visiem laikiem mainītu attiecības.

 

Šodien 21:00 k/t Rīga vēl var paspēt noskatīties Diskocūkas. Arī tur apmēram par to pašu. Nākamnedēļ rādīšot arī kaut kur pa tv, tad skatīšos otrreiz. Man patika.

 

Vakar biju uz jauno grupu konci Zāģis’04 Sapņu fabrikā. Šausmas. Konkursam atlasītas bija absolūti neinteresantas un nespējīgas grupas, kuras viena no otras ne ar ko neatšķīrās. Labi, bija varbūt divas, kuras bij’ daudz maz ok, bet kopumā -  katastrofa.

Publika arī vienkārši ‘ideāla’ – pārsvarā sadzērušās 8. klases meitenītes. Dažas Dzelzs Vilka uzstāšanās laikā (šie bij’ viesu statusā) pamanījās uzdejot arī erotiskās dejas ap metāla stangām un ik pa brīdim mēģināja uzrāpties uz letes. Iesmējām, ja vien šīm būtu krūšturi, noteikti kā īstās fanes mestu Dzelzs Vilkam uz skatuves :D  

Bet vakara nagla bija nereāli pārstilīgs tusētāj-sīcis, kuram, spriežot pēc izskata, vairāk kā 11 - 12 nebija. Šis pasākuma laikā izcēlās ar to, ka bija aizlējies un pārpīpējies totālā nejēgā, bet ik pa laikam saķēries rociņās ar savu lielo māsu (tai kādi 13 – 14) steberēja ievilkt nākamo dūmu. Sajūta tāda, ka bezmaz jāiet klāt un jājautā: „Pusīt, kur tava mammīte?” vai jāmeklē šī pašrocīgi, lai tak savāc savu mazo kņupuci uz mājām, kamēr nav atstiepies.

Šajā brīdī atmiņā nāk viena no retajām anekdotēm, kuru atceros:

 

Diena. Laiks patīkams un silts. Saulīte spīd. Sēž parkā puisītis uz soliņa - iedzer aliņu, uzpīpē. Garām iet tantuks:

-        Vai, dēliņ, vai! nu kā tu šitā? Vai tad skolā nemaz nav jābūt?

-         Vēcmāmiņ, attopies, kurš tad no četriem gadiem skolā iet?

 

Vot i tā! :) Āaa.. bet ir arī pozitīvais visā šajā pasākumā – tagad ar tādu (!) baudu klausos savus CD. Šodien patīk visi – pat tie, kuri parasti tā ne īpaši! :)))

Mana mamma mēdz ķiķināt, ka iz grūtas dzīves 30 % cilvēku ir sajukuši prātā, jo ejot pa ielu runājas paši ar sevi.
Nu tad tā - es sāku jukt prātā!
Vakar vēlu vakarā pilnīgā sagurumā gāju pa centrālstacijas tuneļiem. Brīdī, kad man to pāris minūšu laikā jau trešo reizi uztriecās kaut kāds aptaurēts sīcis, es apstājos, sāku plātīt rokas un burkšķet, ka sasodīts, vai atkal esmu uzvilkusi mētelīti, kurš padara neredzamu?! :))

Jums nav tādas dienas, kad uz ielas visi skrien virsū it kā jūs nemaz tur nebūtu??? :)

Reizēm lojalitātes sajūta, kas piesaista konkrētai vietai un videi, un bailes mesties nezināmajā piesien un neļauj pilnveidoties.

Nē, nē, es nerunāju par nenormāli populāro vēlmi doties uz visu plebeju sapņu zemi Ameriku pēc lielā piķa un apsolītās laimes, bet drīzāk par to, ka ir sajūta, sēžot te es redzu pārāk maz, pārāk šaurs kļūst mans redzes lenķis. Es gribu redzēt vairāk. Un tāpēc grauž apziņa, ka tomēr mazliet jau baidos doties aplūkot citas vietas.

Nespēju atturēties un izpildīju testu (http://quizilla.com) :))
"My inner child is sixteen years old today"

Pats labākais bija pēdējais jautājums: "Par ko vēlies kļūt, kad izaugsi?" Pilnīgi desmitniekā! Protams, ka par princesi! :)

Labākais ever citāts no filmas: "Visas meitenes ir princeses!" Ir jau ar! Netici? ;)

Kāpēc pēdējā laikā masveidā tiek izlaistas attiecības* ar tik īsu derīguma termiņu?

Vai varbūt es esmu vainīga, jo nemāku pienācīgi izlasīt lietošanas instrukciju?

 

 

* ar to domāta draudzība, mīlestība, godprātība.. īstenībā jebkas.

Lieta Nr. #1

Šodien atveru „Dienu” un lasu:

„Pēc neilgas svārstīšanās mēģinājuma korupcijas novērošanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadībā apstiprināt premjera Induļa Emša paša izvēlētu kandidātu un viņa atteikšanos virzīt trešajam balsojumam Saeimā biroja pagaidu vadītāju Jutu Strīķi, piektdien nolemts uz svarīgo amatu nākamnedēļ izsludināt atklātu konkursu – jau ceturto iestādes pusotra gada ilgās pastāvēšanas laikā.”

 

Nē, nu murgi. Varbūt esmu bremzēta, bet man nācās to pārlasīt vairākkārt, lai iebrauktu (nezinu vai pat tagad tas ir izdevies). Un tas vēl skaitās pirmais teikums, kuram jāieintriģē lasītājs un nemanāmi jāievilina pārējā teksta lasīšanā.

 

Lieta Nr. #2

Vakar eju pa ielu un pamanu, ka man pa priekšu iet divi stāvi, ietinušies melnos, plandošos apmetņos un kapucēm galvā. Neomulīgi. Ejot garām sapratu, ka tā ir reklāmas akcija, kas izpaužas tā, ka pa Rīgu klejo meitenes saģērbušās kā nāvītes (pietrūkst vien izkapts) un dalot reklāmas bukletus skandina: „Nāvīgi skaisti apavi”.

 

Es esmu stulba, vai kā? Bet nu cik esmu mācījusies reklāmai vai nu jāpārsteidz vai jārosina cilvēkos patīkamas emocijas, bet nu kāds nāvei sakars ar to? Ok, vārdu spēle, bet vai šis ir īstais gadījums? Atbaidoši.

 

Lieta Nr. #3

Pirms pāris nedēļām Triangula bastionā pamanu izkārti kafejnīcas logā: „ (..) BARBEĶU BARS”

 

Pa kruto! Ē, nu ok, pieļauju, ka restorānā nav neviens darbinieks, kurš kaut cik ok saprot latviešu valodu. Lai būtu – eksotika. Bet, nu sasodīts! Vai firmā, kura izgatavo plakātus arī nav neviena, kurš pamanītu TIK acīmredzamas kļūdas?

 

Viss grūst. Sasodīts! Un es tikai stāvu un noskatos, jo nespēju neko mainīt. Bezspēcīgas dusmas. Varbūt pienācis laiks aizgriezties. Trulums un vienaldzība ir patiesā seja, arī tava – neliedzies.

$%@^# 1. aprīlis. Jau gandrīz divas stundas. Pat negribas domāt, kas mani sagaida no rīta un visu atlikušo dienas daļu: tupi joki, ķiķināšana, veikli un neveikli mēģinājumi apčakarēt mani un pārējos. Vai nav iespējams īpaši šīs dienas ietvaros izveidot kādu geto, kur iespundēt visus stulbos jokplēšus? Ok, ja nē, tad esmu pati gatava vienu dienu padzīvoties geto, lai tik nebūtu nekas jāzina par.. 1. aprīli. Saudzējiet mani, nelieciet man atkal piedalīties katra moderna latvieša kārtējās 8.marta, valentīndienas, helovīna, asv dz.dienas un citu svinam dienu izdarībās. Labi gan, ka šajā dienā nav izgudrots kaut kāds iemesls iepirkšanās drudzim. Nē, nu ok, var jau sapirkties visādus "funny"&stupid mēslus (mušas cukurgraudos, kakas, ko novietot koleģiem uz galda utt.), tāpēc oki, laboju - iemesls iepirkšanās drudzim ir. Tikai pārdevēji vēl nav devuši reklāmistiem starta signālu pieķerties šai štellei tā pa nopietno. Tie tik vēl tādi ziediņi. Phe!

Kāds man sakars ar zinātni? Nekāds! Tik vien tas, ka tā mani ik pa laikam grib piebeigt.

Sasodīts, es gribu skraidīt apkārt un vērot dzīvi nevis teoretizēt par to.

Un vēl, šodien bija pirmā diena, kad visu laiku gribējās tikai elpot pavasara gaisu un staigāties pa āru. Sastapu arī viņu. Pirmo taurenīti - dzeltenu. :)

Nez, kā gan ir būt tādai „dzīves gudrai” sievietei?
Nepieskaitu sevi ne pie dzīves gudrajām, ne sievietēm. Drīzāk jūtos, kā bosiks un dauzoņa un ne jau nu dzīves gudra... Bet varbūt reizēm ar' tā gribētos. Nu kaut vai tikai uz brītiņu, lai noskaidrotu vai tā dzīve nešķiet pārāk .... (es pat nezinu kāda) ..un jā, reizēm arī tāpēc, ka no malas jau izskatās, ka tām „dzīves gudrajām” viss ir tik sakārtots un skaidrs.

Cenšos tikt galā ar bakalaura darbu, bet viss tādā juceklī.
Kopš pagājušās sestdienas tikai vienu nakti esmu gulējusi vairāk par četrām stundām. Stress neļauj aizmigt, bet ja izdodas moka tramīgas bildes.
Esmu mazs apkārt klīstošs zombijs. Nespēju vairs savākties, ierasto daru automātiski,bet pārējais prasa daudz vairāk pūļu kā jebkad agrāk.
Šodien vairs nespēju. Visa par daudz. Iešu gulēt. Kaut atkal tik nebūtu tās bildes, kas jāgaiņā..

Oo, jā! Šis man patīk, pilnīgi tā, ka kaut kur jāpieraksta! :)

Rīt šodiena būs jau vakardiena. Izmanto to kā nākas!

"(..) cilvēkos nav ne labestības, ne ticības, ne žēlsirdības, tikai tas, kas nodrošina tiem mirkļa baudu. Viņi medī baros. Viņu bari iztīra tuksnešus un tad kliegdami pazūd tuksnesī. Viņi pamet kritušos. Viņu sejām ir pielīmētas grimases."

(Virdžīnija Vulfa, "Deloveja kundze")

Labi, savāc savu spainīti, savāc savu lāpstiņu, savāc savu Ilzīti un Pēteri! Ej! Ejiet visi, celiet pilis citā smilšu kastē, nespēlējieties, nerunājiet ar mani, garām ejot izmetiet manas grāmatas pa logu, uzspļaujiet, iesperiet. Dariet tā, dariet ko gribiet. Es nekliegšu un neraudāšu, es nepielūgšos un neplēsīšu matus. Vairs nē. Šoreiz vairs nē. Kāda jēga? Pasaki kāda? Vai tas padarīs notikušo par nebijušu? Vai tas liks aizmirst? Pat, ja liktu, es izvēlos atcerēties. Atcerēties, lai sagaidītu nākamo smilšu piļu zemestrīci kā kārtējo un neraudātu sen izraudātas asaras.

Nu, ok man tagad ir arī žurnāla draugi, bet tas vēl joprojām nenozīmē, ka es šeit palieku. :) Pat neskatoties uz to, ka žurnāls ievelk un ievelk.. katru reizi kad esmu šeit izlasu visu dzīvē pazīstamo draugu ierakstus, žurnāla draugu ierakstus, vēl dažus... reizēm pati kaut ko ierakstu, un tad aizeju. Aizeju, bet neatslēdzos, rakstu galvā.. tas sāk apnikt..

Man nepatīk saistības! Un ja tā, kādēļ tās radīt pašai?

Šodien nolēmu pirmo reizi dzīvē iet uz kino viena. Aizgāju arī. Un „Sapņotāji” man ļoti patika. Iznācu no filmas un pilnīgā apātijā, nedomājot, ka pieklājības pēc tā jāpārspriež ar līdznācēju, gāju pa ielu un pārdomāju tikko redzēto. Tagad zinu - ejot vienatnē uz kino pēcāk ir laiks, lai kādu brīdi vēl visu pārdomātu un tikai tad dalītos pārdomās ar citiem.

 

Nezinu, katrs jau saprot savādāk un paņem no filmas ko citu. Manā galvā tagad ir neskaitāmas puspasakāmas domas, kuras es pati vēl nesaprotu un varbūt arī nesapratīšu nekad vai sapratīšu noskatoties vēl 197 filmas.. nezinu, apkārt ir tik daudz ietekmju un lietu, ka reizēm pat nesaproti, kas esi starp tām un kurā brīdī vairs neesi tu, bet notikumu un ietekmju atspulgs.. mēs esam vieni, vieni un vieni, pat vēl vairāk.. dzīve ir spēles, kuras spēlējam, lai slēptos, un maskas, kuras mainām, lai pasargātu sevi un apslāpētu izjūtas, kuras biedē un kuras nespējam iztulkot pat sev?..

 

Tāda apātiska, jocīga sajūta.. kaut kāda lidojoša nerealitāte.. nezinu.. pat negribas atgriezties.. Tinkš! Aiz durvīm nokrīt atslēgu saišķis. „Tu jau mājās?” „Jā, jau kādu brīdi esmu atpakaļ. Vai atnesi ko garšīgu?” :)

 

Tagad graužu ābolu un domāju, bija gan viens „trūkums” filmai. To pagaidām atļaujos norakstīt uz savu iesācējas statusu kino apmeklēšanas jomā vienatnē. :) Ļoti patika mūzika, bet beigu titrus, lai uzzinātu, kas tā bija par mūziku un varētu to atrast un vēlreiz paklausīties, nesagaidīju. Tādēļ, ka pārējie skatītāji komētas ātrumā saģērbās un pazuda no zāles. Paliku tikai es un durvju vērējs, kurš izteiksmīgi žvadzināja atslēgu saišķi, likdams saprast, ka „taisies, jaunā dāma, veicīgāk, savādāk man siermaizes apkalst un kafija dziest.”

Tā, paskatos uz savu žurnālu un šķiet, nu viena sasodīti depresīva meitene esmu. :) Bet tā jau it kā nemaz nav. Nesaprotu, kāpēc man viss šeit tik drūms iznāk (zemapziņa)?

Tieši tāpēc esmu nolēmusi pievērsties nevis jaunu tekstu "bīdīšanai" (patiesībā man to prātā tagad ir miljons tik nevaru nekā sakarīgi tos noformulēt), bet gan žurnāla iespēju izpētīšanai. Kopš pirmās reizies, kad atvēru šo šausmu žurnālu neko diži jaunu neesmu te izpētījusi. Tagad gribu iemācīties ielikt visādas bildes un linkus (?) un izdzēst muļķības, kuras esmu žurnālu pētot ieviesusi.. eh.. darba pilnas rokas.. :)