Svētdiena, 21. Mar 2004, 17:07
Viss saplānots..

Tikko atkal parunājos ar mammu. Viņai un manam tēvam viss ir skaidrs - cik gados, man jāpabeidz skola, cik gados jāaprecas un cik gados jātiek pie bērna.

"Man taču būs kauns, es visiem stāstu, ka tu mācies.. (!)Mēs ar tavu tēti, augstāko izglītību ieguvām tad un tad.. kam tu būsi vajadzīga bez izglītības?"

Ārprāts! Vai tad es saku, ka negribu mācīties? Vienkārši šobrīd es gribu darīt ko citu. Es gribu lasīt grāmatas, gribu skatīties kino un iet uz teātri, gribu aizbraukt kaut kur un vienkārši redzēt citas vietas un stikt citus cilvēkus..

Kas tas par plānu, kurš sastādīts bez manas ziņas un kurā jāiekļaujas vecākiem par godu?

Svētdiena, 21. Mar 2004, 12:23

Viss, kas ar mani pēdējā laikā notiek, ir tik salkani un pretīgi, ka gribas patīt laiku uz priekšu, lai noskaidrotu KAD tas reiz beigsies un KAS būs pēc tam!

Sajūta kā murgā: braucu bez biļetes bez-pieturu tramvajā, kliedzu cik spēka, „laidiet mani ārā!”, bet nevienu tas neinteresē!

Un vēl..

Vakar veikalā izlasīju saukli: "Uzticība atmaksājas." Pretīgi.

Pirmdiena, 15. Mar 2004, 14:45
Dienas kārtībā:

1) Kāpēc es piedodu dažādas preteklības un aizmuguriskas aprunāšanas, bet nespēju piedot to, ko vajadzētu piedot?

2) Kāpēc nav neviena cilvēka ar kuru gribētos satikties šodien, rīt, parīt, pēc dienas un .. tagad? Un kāpēc es tomēr atkal pucējos un dodos tikties? Vai tikai tāpēc, ka labāk maz nekā nemaz??

Ceturtdiena, 11. Mar 2004, 01:11

Ko izvēlēties šodien: uzmundrinošus melus vai nepatīkamu patiesību?

Ceturtdiena, 11. Mar 2004, 00:33

Aizliegtā augļa kārdinājums.. Šķiet nekad tā īsti neesmu to sapratusi. Vai tiešām esmu dumja zivtele, kas kopš dzimšanas plunčājas akvārijā, tiek barota ar zivju „kombikormu” un jūtas laimīga?..

ha! plēsīgā jūra.. kuru gan tā vilina..

..un tomēr tak vilina..

:\

Trešdiena, 10. Mar 2004, 19:44
Spogulīt, spogulīt...

Vai mēs katrs redzam savādāk? Vai saule ir balta/zeltaina? Varbūt patiesībā es to redzu rozā, bet tu zaļu, tikai mēs visi sakām, ka tā ir spoži balta, jo zinām, ka tas ir „saules krāsas” nosaukums?
Un kā ar skaistumu? Vai tas, kas man šķiet skaists, arī tev izskatās tāds pats, vai tomēr ir neglīts un punkts? Varbūt esmu neglīta, tādēļ greiza ir mana uztvere un neglītajā es vēlos un arī spēju saskatīt iedomātu skaisto?!...

Pirmdiena, 8. Mar 2004, 12:00
cik tālu vēl..?

atkal jūtos nožēlojami..sprīža attālumā no sava laika sačakarēšanas..
kāpēc to pārmest citiem, ja pati nevaru saņemties? varbūt, tāpēc, ka man žēl ne tikai savu, bet arī visu citu pazaudēto laiku.

un.. ak, jā, varbūt tāpēc, lai kāds parūpētos par mani. tiesi šobrīd es to gribu.

Pirmdiena, 8. Mar 2004, 11:05

Vai kāds zina...

...kā dzīvot pilnvērtīgāk - tā lai katrs mirklis būtu īpašs?
...kā atbrīvoties no „kaut-kā-vārdā-nenosaukta” un izdarīt to, kas šobrīd šķiet tāls un nesasniedzams?
...kā nekļūt trulam?
...kā saņemties?

Vai zini kā ir būt nemirstīgam un kā nomirt?

Svētdiena, 7. Mar 2004, 22:27
(nē)izaugsme..

Tas bija tieši pirms gada, kad draudzenes ar neizpratni uzklausīja manu kārtējo „Neprotu pateikt „NĒ”” stāstu un paziņoja, ka teiciens „ja nav problēmu tad tās steigšus jāizdomā” attiecināms uz mani.

Tomēr beidzās viss laimīgi. Viena no viņām uzdāvināja man absolūti dumju grāmatu ar nosaukumu „Proti pateikt „nē”!” Laimīgi tāpēc, ka šai bij’ ko dāvināt :), savukārt es nākamo dienu pavadīju miiiilzīgā jautrībā un ķiķinot lasīju nodaļas ar sekojošiem nosaukumiem:

Noraidījuma mākslas pamati (ar apakšnodaļu: Mācieties no citiem, Mēģiniet tik ilgi līdz izdodas, Vingriniet balsi (!!!) utt.);
Kā pateikt „nē” darba attiecībās
Kā pateikt „nē” ģimenes locekļiem un draugiem
Kā pateikt „nē” bērniem (pie šīs nodalās vajadzēs atgriezties, jo es sev pēdējā laikā neko nespēju atteikt! :) )
utt., utt.

...līdz beidzot nonācu pie nodaļas: „Kā noraidīt ielūgumus, aicinājumus uz satikšanos un romantiskus priekšlikumus”.

Vaj, vaj, vaaaaaaj.. tā, kā iepriekšējo nodaļu „veiklie” padomi mani jau bija iesildījuši, šī nodaļa mani piebeidza pavisam. Šķita vēl mazliet un man nāksies apmeklēt ārstu, bet uz jautājumu „par ko sūdzaties?” atbildēt: „ar smieklu izraisītām vēdersāpēm”.

Te nu būs spožākās pērles ieskatam:

Laipns noraidījums: 1) Nē, tu man pārāk atgādini manu bijušo. 2) Es vēl arvien ceru, ka saiešu kopā ar savu veco mīlestību. Nekādas citas attiecības pagaidām negribu. 3) Mana sirds pieder citam! 4) Mums abiem nekas nesanāks. (Viņš jautā: „Kāpēc?”) Nesanāks, es zinu. (Viņš neatstājas: „Bet kāpēc?”) Es gluži vienkārši to zinu, man ir tāda nojauta. :DDDDD

Princips (dažreiz der aši apdomāt, vai noraidījumam nevarat piesaukt kādu noderīgu „principu”): 1) Es principā neatzīstu romāniņus ar darba biedriem. 2) Es principā nesatiekos ar vīriešiem, kuri nepieder pie manas ticības. (wow!) 3) Es principā nevēlos satikties ar savas mātes bijušo pielūdzēju. :DD
+ padoms: „Piemēram, noraidījuma frāze „Es principā nesatiekos ar plikpauriem” izklausītos pārāk briesmīgi!” :)))

Vaļasprieks: 1) Putnu vērošana man ļoti patīk, un mūsu grupas pārgājieni kļuvuši par manas dzīves daļu. Ja sāksim satikties un pēc tam izrādīsies, ka neesam viens otram piemēroti, mūsu grupas nodarbībās es jutīšos neomulīgi. Tāpēc es principā nevēlos satikties ne ar vienu no mūsu grupas. (Kurš gan kaut kam tik idiotiskam noticētu? Any vīr. dzimtas pārstāvju komenti? Jūs uz kaut ko tādu uzķeraties? :)) ) 2) Klinšu kāpšana man sagādā tādu baudu, ka es negribu to jaukt ne ar kādām romantiskām attiecībām. Tas man visu pilnīgi mainītu, arī attiecības ar pulciņa biedriem. (eh, pulciņš, arī man „Pulciņa” biedri svēta lieta reiz bija...:))) )

Ok, es aizraujos, citējot šo burvišķīgo padomu vācelīti vēl tikai pēdējais šedevrs: „Brīnos, ka tu vēlies satikties otrreiz! Manuprāt, nekāds kontakts mums neveidojas”.. vai arī (tagad gan pēdējais:) ): „Ūdeļādu kažoks? Cik tu devīgs, Henrij! Bet vai tad tu nezināji, ka esmu dzīvnieku aizstāvības biedrībā?” Muhahahaaa!

Nu, lūk, morāle tāda, ka izlasot kaut ko tik šaušalīgu es sapratu, ka neko stulbāku jau vairs pateikt nevaru (pat, ja pieņemam, ka rakstītais nav jāuztver burtiski), tāpēc atslābstu un saku „nē” un miers. :) Vēl tagad, kad satieku draugu, kurš zināja par vērtīgās grāmatas nonākšanu manās rokās un drīzumā uzklausīja arī „sor, bet nē”, par mani ieķiķina.

Arī man viss līdz šim bij’ vairāk vai mazāk ok, līdz nesenam laikam, kad sapratu – varu pateikt „nē”, bet pēc tam mokos, ka esmu bijusi nejauka un kādam sagādājusi vilšanos.

Sasodīts, vai nav izdota nākamā grāmata „Kā pateikt „nē” un pēcāk nepārmest sev to?” :\

Tas arī viss. Tāds, lūk, man sviests šon galvā. :)

Svētdiena, 7. Mar 2004, 03:01

esmu šeit, bet nezinu, ko ar to visu iesākt..
vēl brīdi gribu pārdomāt vai ir tā vērts..

atceros bērnībā ar draudzeni reizēm pēc abpusējas vienošanās viena otrai lasījām priekšā savus ierakstus dienasgrāmatā... protams, gribējās zināt, ko raksta viņa un gribējās uzklausīt draudzenes domas par ierakstiem manā lapu kaudzē.. smieklīgi, bet tā gribējās dzirdēt apliecinājumu, ka ne man vienīgajai aprakstītie notikumi un domas šķiet svarīgas un pārdomu vērtas. tomēr katru reizi pēc kopīgas ierakstu atklāšanas jutos nelaimīga - tā it kā kāds būtu iebridis mana dzīve mazliet par daudz..

arī tagad ir brīži, kad gribu uzklausīt citu domas, bet šoreiz gan tikai tās, kuras izteiktas tāpēc, ka gribas ko piebilst, nevis tāpēc, lai komentētu manu kārtējo izgājienu vienkārši tāpēc, ka esam paziņas vai draugi..

nav vajadzīgs muļķīgs žurnāls internetā, ja gribas uzklausīt draugus..

godīgi sakot, pagaidām nezinu kāpēc tas vispār vajadzīgs. varbūt, lai domas, kuras lido apkārt, reizi pa reizei piesietu un par tām padomātu tad, kad to vēlos - pēc dienas, divām, simts vai vairs nekad.. un varbūt tāpēc, ka tieši tāpat kā bērnībā reizēm vieglāk saprast (..), kad redzi savas domas sastopamies ar citām..

...atmetot sajūtu, ka kārtējo reizi kāds sarkanpunktotos gumijniekos ielāčojis priekšnamā..

skipped back 240