leda

Tas bija tieši pirms gada, kad draudzenes ar neizpratni uzklausīja manu kārtējo „Neprotu pateikt „NĒ”” stāstu un paziņoja, ka teiciens „ja nav problēmu tad tās steigšus jāizdomā” attiecināms uz mani.

Tomēr beidzās viss laimīgi. Viena no viņām uzdāvināja man absolūti dumju grāmatu ar nosaukumu „Proti pateikt „nē”!” Laimīgi tāpēc, ka šai bij’ ko dāvināt :), savukārt es nākamo dienu pavadīju miiiilzīgā jautrībā un ķiķinot lasīju nodaļas ar sekojošiem nosaukumiem:

Noraidījuma mākslas pamati (ar apakšnodaļu: Mācieties no citiem, Mēģiniet tik ilgi līdz izdodas, Vingriniet balsi (!!!) utt.);
Kā pateikt „nē” darba attiecībās
Kā pateikt „nē” ģimenes locekļiem un draugiem
Kā pateikt „nē” bērniem (pie šīs nodalās vajadzēs atgriezties, jo es sev pēdējā laikā neko nespēju atteikt! :) )
utt., utt.

...līdz beidzot nonācu pie nodaļas: „Kā noraidīt ielūgumus, aicinājumus uz satikšanos un romantiskus priekšlikumus”.

Vaj, vaj, vaaaaaaj.. tā, kā iepriekšējo nodaļu „veiklie” padomi mani jau bija iesildījuši, šī nodaļa mani piebeidza pavisam. Šķita vēl mazliet un man nāksies apmeklēt ārstu, bet uz jautājumu „par ko sūdzaties?” atbildēt: „ar smieklu izraisītām vēdersāpēm”.

Te nu būs spožākās pērles ieskatam:

Laipns noraidījums: 1) Nē, tu man pārāk atgādini manu bijušo. 2) Es vēl arvien ceru, ka saiešu kopā ar savu veco mīlestību. Nekādas citas attiecības pagaidām negribu. 3) Mana sirds pieder citam! 4) Mums abiem nekas nesanāks. (Viņš jautā: „Kāpēc?”) Nesanāks, es zinu. (Viņš neatstājas: „Bet kāpēc?”) Es gluži vienkārši to zinu, man ir tāda nojauta. :DDDDD

Princips (dažreiz der aši apdomāt, vai noraidījumam nevarat piesaukt kādu noderīgu „principu”): 1) Es principā neatzīstu romāniņus ar darba biedriem. 2) Es principā nesatiekos ar vīriešiem, kuri nepieder pie manas ticības. (wow!) 3) Es principā nevēlos satikties ar savas mātes bijušo pielūdzēju. :DD
+ padoms: „Piemēram, noraidījuma frāze „Es principā nesatiekos ar plikpauriem” izklausītos pārāk briesmīgi!” :)))

Vaļasprieks: 1) Putnu vērošana man ļoti patīk, un mūsu grupas pārgājieni kļuvuši par manas dzīves daļu. Ja sāksim satikties un pēc tam izrādīsies, ka neesam viens otram piemēroti, mūsu grupas nodarbībās es jutīšos neomulīgi. Tāpēc es principā nevēlos satikties ne ar vienu no mūsu grupas. (Kurš gan kaut kam tik idiotiskam noticētu? Any vīr. dzimtas pārstāvju komenti? Jūs uz kaut ko tādu uzķeraties? :)) ) 2) Klinšu kāpšana man sagādā tādu baudu, ka es negribu to jaukt ne ar kādām romantiskām attiecībām. Tas man visu pilnīgi mainītu, arī attiecības ar pulciņa biedriem. (eh, pulciņš, arī man „Pulciņa” biedri svēta lieta reiz bija...:))) )

Ok, es aizraujos, citējot šo burvišķīgo padomu vācelīti vēl tikai pēdējais šedevrs: „Brīnos, ka tu vēlies satikties otrreiz! Manuprāt, nekāds kontakts mums neveidojas”.. vai arī (tagad gan pēdējais:) ): „Ūdeļādu kažoks? Cik tu devīgs, Henrij! Bet vai tad tu nezināji, ka esmu dzīvnieku aizstāvības biedrībā?” Muhahahaaa!

Nu, lūk, morāle tāda, ka izlasot kaut ko tik šaušalīgu es sapratu, ka neko stulbāku jau vairs pateikt nevaru (pat, ja pieņemam, ka rakstītais nav jāuztver burtiski), tāpēc atslābstu un saku „nē” un miers. :) Vēl tagad, kad satieku draugu, kurš zināja par vērtīgās grāmatas nonākšanu manās rokās un drīzumā uzklausīja arī „sor, bet nē”, par mani ieķiķina.

Arī man viss līdz šim bij’ vairāk vai mazāk ok, līdz nesenam laikam, kad sapratu – varu pateikt „nē”, bet pēc tam mokos, ka esmu bijusi nejauka un kādam sagādājusi vilšanos.

Sasodīts, vai nav izdota nākamā grāmata „Kā pateikt „nē” un pēcāk nepārmest sev to?” :\

Tas arī viss. Tāds, lūk, man sviests šon galvā. :)