leda

Pasaki kas ir tavs draugs, un es pateikšu, kas esi tu pats.

 

Nē... lūdzu, sakiet, ka tā nav!

Savādāk, man būs jāsecina, ka daži mani draugi man nemaz vairs nepatīk..

Upd.: Bet tak labi, ka nav teiciens: "Pasaki, kur tu strādā un es pateikšu, kas esi tu pats!" Un ja arī ir tāds, tad izlikšos, ka neko nezinu. :P

Pēdējā laikā šķiet sāku saprast, ka mani sapņi ir mazliet samocīti, bet asi un taisnīgi. Bez samākslotas liekulības, vēsas pieklājības, bailēm un minstināšanās tie pasaka visu ko domā par mani. (Nez, varbūt tas ir tikai manā galvā un tikai es to tā uztveru, patiesībā sapņi ir iracionāli un jāuztver nedomājot, kas un kā.)

 

Tik veids, kā sapņi izsaka savas domas par mani ir gauži dīvains. Tie pielieto dažādus sadzīvē pieejamus priekšmetus, samet tos vienā katlā, apmaisa, savirpina, samudžina, saķimerē un izveido apbrīnojami precīzu instalāciju. Kaut kas no „Stomp”.. bet „Stomp” man patīk pat ļoti. :)

 

Sapņi ir manas apziņas un manas zemapziņas atspoguļojums bez aizspriedumiem un aizturēm.*

 

Varbūt es kļūdos un tev ir cits sapņu skaidrojums?

 

P.s. Ak, jā, un bezjēdzīgas man šķiet  sapņu tulkošanas grāmatas, kurās CITI manus sapņus cenšas strukturēt, ievietot rāmjos un formulās, aprēķināt kļūdas koeficientu un paziņot rezultātu. :P

Vai ziniet, kurš cilvēks ir visinformētākais par manām skolas gaitām? Autostāvvietas sargs. :) Galīgi jauks večuks, kurš vienmēr, kad pieeju pie lodziņa samaksāt par stāvvietas izmantošanu, apjautājas, ko esmu skolā darījusi un kā man veicās :) + pastāsta īsumā kāds noskaņojums pārējiem studentiem (piem., šodien visi tādām sagurušām acīm esot - „naverna ekzameni”)* un pamāj atā, atā, kad braucu prom! Mīļi. :)

 

* Es gan domāju tas tāpēc, ka vakar bija piektdiena un daudzi izklaidējās tāpēc ar' tādi saguruši, bet sapratu, ka nespēju viņam iebilst - ja jau ekzameni, tad lai arī būtu ekzameni. :)

Man joprojām ir miljons jautājumu un gandrīz nevienas atbildes.

 

Par to aizprātojos, jo kādreiz tā gribu pateikt kaut ko, kas otram palīdzētu tikt skaidrībā vai saprast, bet kārtējo reizi saprotu, ka NEKO tādu nevaru pateikt, pat vēloties no visas sirds.

 

Vēl jāuzkrāj dzīves pieredze, jo pagaidām esmu mazs siltumnīcas tomātiņš. :)

Tūlīt beidzot izkāpšu no pidžammas, jo esmu pabeigusi atšifrēt interviju ar kārtējo "jauno zvaigzni", un ķeršos pie neatliekamajām skolas lietām. Šoreiz "jaunā zvaigzne" pagadījās tāda tīri ok (lai gan mani šī neieinteresēja tik un tā). Toties iepriekšējā ar ko runājos, bij' stipri sadomājusi paspēlēt nikno, svarīgo vīru. Es par to iesmēju ne pa jokam, bet nu saruna (kura ierakstīta diktofonā) ir šāda:

Jaunā "zvaigzne": Pamēģini tikai uzrakstīt kaut ko par armiju.. sameklēšu.. Aa.. starp citu, pirms publicēšanas man lūdzu atsūtīt uz meilu rediģēšanai tekstu.
Es: Tu vari to prasīt, bet man tas nav obligāti jādara.
JZ: Tad arī intervija var nebūt.
E: Esmu jau tevi nointervējusi.
JZ: Bet es jau varu paņemt kasetīti.
E: Zini, man jau kaut kas arī galvā ir palicis..
JZ: Nē.. nu.. vienkārši...aa..mm..labi.. neko..

]:D hehe.. 1:0 manā labā! :)) Tik smieklīgi, ka neko tādu jau es par šo nevaru teikt, tādēļ dažs labs turpinās būvēt rozā un pūkaina zaķēna tēlu.

Cilvēki viens otram nepieciešami, kamēr tie spēj attaisnot otra gaidas un cerības. Vairāk jau arī nekā nav.

Savukārt par gaidām un cerībām manā kontekstā – daru visu, lai manas ļaunākās nojautas apstiprinātos un beigās es varētu sacīt: „Bet es jau teicu, ka tā būs.”

Kas tas bija? Gaidu piepildīšanās teorija? Nu vismaz kaut kas uz to pusi. Mani katrā ziņā baigi pavilka. Šķita, ka tā ir retā lieta, kurai es varu piekrist par visiem 100!

Man nav labi. Vai tāpēc, ka es domāju, ka nevar būt labi, vai tāpēc, ka patiešām nav labi?

 

Tālāk seko diena: 

 

1. aina :)

 

Šodien skolā vajadzēja runāt auditorijas priekšā. Šķita, tā būs kārtējā reize, kad domas izgaisīs, mēle piņķerēsies un no citu pētošajiem skatieniem gribēsies izkust kā šokolādei un salīt pa grīdas šķirbām pagrabā. Tak, nē. Viss bija pat ļoti labi. Un pats galvenais, dzirdēju arī ļoti precīzu kritiku. Mani neesot iespējams uztvert nopietni, jo mana intonācija ir pretēja loģiskajai, vispārpieņemtajai: es iesāku normāli, bet tad intonatīvi domu „nometu”, radot iespaidu, ka tas jau nav svarīgi un vispār tas tik tā... Nu tad pierakstu to blociņā un garos ziemas vakaros ar sevi runājoties mācīšos to darīt intonatīvi „pareizi”. :)

 

2. aina :)

 

Darbā nolažoju lielo lažojienu. Zvanīju „saviem” bērneļiem un netīšām piezvanīju ne tam, kuram vajadzēja. Izstāstīju visu lietu un tik tad iebraucu.. bāc, es tak ne ar to runāju.. stulba sajūta, bet neko. :)) „Manējie” tak tomēr ir mīļi un jauki, jo pēdējā laikā uz šiem galīgi var paļauties. Tikmēr mana darba biedrene atsūtīja meilu, kurā „savus” bērneļus nolamāja par mazajiem neģēļiem un pirdeļiem, kuru priekšā viņa jūtas pilnīgi bezpalīdzīga, jo šie tak varot pilnīgi neiespringstot uzkāst televīzijas tiešraidei un tam, ka ar viņiem rēķinās. Eh.. mazuļi, mazuļi.. un manas kolēģes izteicieni :)

 

3. aina :(

 

Savukārt pa ceļam uz mājām priecājos citādus priekus. Gribēju, kā skolā saķert aukstumu un iesnas, dabūt vecāku zīmi un neiet uz stundām. Lija auksts lietus un pūta nejauks vējš – mums bija galīgi pa ceļam. Jau trešo reizi šajā dienā aizdomājos, ka gribu palikt pelēka, saplūst ar asfaltu, kļūt par peļķi un kopā ar eļļām un netīrumiem pazust ūdensnotekā.

 

4. aina :)

 

Pēc 10 minūtēm atkal sapriecājos labos priekus. Pēc tēva labākajiem paraugiem noparkoju auto šaurā vietā un vēl pie tam atmuguriski(!). Galīgi sapriecājos, 2x apbizoju tam apkārt un laimīga devos mājās.

 

Epilogs: Tagad klusums ir apdullinošs, tas nomāc un tracina. Klausos d’n’b. Tas vismaz tikai apdullina.  

 

- BEIGAS -

- Mans žurnāls ir komā..
- Pieslēgt pie mākslīgās elpināšanas?
- Diez vai, lai ķepurojas pats, kam jāaiziet - tam jāaiziet..
- Bet mūsdienu medicīna spēj visu..
- Pie velna medicīnu, kam vajadzīgs vēl viens pa salmiņu barojams kautķermenis!?

Ar zēniem, kuri ir labi draugi, ir jautri dauzīties apkārt, tik žēl, ka vienmēr gadās kaut kas, kas to visu izjauc.. eh.. :)

P.s. Kopš vakardienas uz desktopa zied krēmbaltas narcises. Paldies! ;)

Upd: Toties vakar pavadīju lielisku dienu kopā ar senu draudzeni. Bāc! tik ljoti bija aizmirsies, kā ir kopā ar draudzenēm iet iepirkties, pielaikošanas kabīnē ķiķināt un apspriest šausmīgi 'svarīgas' lietas par baseinu, solāriju, rauga tablešu neticamo ārstniecisko spēku un vēl nez ko. Pēc tam traukties ar auto cauri pilsētai un rādīt mēli džekiem, kuri ziņkārīgi caur sava auto stikliem nopēta mūs. Un tad vēl gardo kūciņu iepirkšana un notiesāšana hokeja mača laikā.. eh.. :) jauki.. laikam lieki biju kļuvusi skeptiska pret sieviešu draudzību.

Visi šovakar dodas dzīvē (pat mani vecāki paziņo, ka ies ‘tusēt’). Nu feini! Tak piektdienas vakars kā nekā.. Tik es te sēžu un sēžu pie savām grāmatām un tulkoju gliemeža tempos. Pilnīgi raudāt gribas, bet ko nu tur.. vēl viens piliens kausiņā par došanos uz citām zemēm.. valoda aizmirstas, ja to nelieto.. dammit!

Garastāvoklis ne gluži tāds, bet man patīk, cik skaisti pateikts: "Viņu tagad pameta vizuālo iespaidu aukstā straume, it kā acs būtu līdz malām pielieta tasīte un tās saturs nepamanīts lītu pāri porcelāna malai. Tagad jāmostas smadzenēm." (V.Vulfa)

Es visu atlieku uz vēlāku laiku. Darbus, domas, runas, pienākumus.. jo ir taču jādara kaut kas cits. Šobrīd mans ‘bingo loto’ uzkrājums (sakarā ar lielo izlozi, kura tuvojas milzu soļiem) ir pārāk liels. Jūtu, manām smadzenēm draud īssavienojums un pēdējie notikumi to tikai apliecina. Pāris dienu laikā esmu pazaudējusi vairākas lietas, apkārt notiekošo vairāk nefiltrēju nekā filtrēju, bet pats šausmīgākais - šodien pieķēru sevi blenžot uz kasetes taimkodiem un intensīvi štukojot: „diez’ 14 ir vairāk par 13, vai mazāk??”
Bāc! Nu kas ar mani?

Neciešu, ka mana istaba kārtējo reizi, tuvojoties lielo darbu nodošanai, iegrimst apdrukātu lapu jūrā.

 

Cik A4 lapas sanāk no viena koka? Cik koki jau nogāzti manis dēļ?

 

Sasodīts, atkal man paliek traki skumīgi to iedomājoties..

latviešu valodā nav vārda "viennozīmīgi"?
Un pareizi vien ir, jo nekas jau ar' nav viennozīmīgi.

Šodien būšu racionāla. Nevilkšu runci aiz ūsām, neripināšu gurķi pat nestiepšu gumiju un nečakarēšu bobi nemaz nerunājot par laika nosišanu (jo vardarbība, tā saka, ne pie kā laba nenovedot), bet tūlīt pat ķeršos klāt darbiem un mācībām.

Viens no punktiem, ievākt informāciju rakstam par lamuvārdiem. Ir kādas idejas, kā lamāties latviski un vai vispār kāds tā arī dara? Patiesībā jābūt tak kaut kādai grāmatai, kur to visu salasīties. Vrb varat ko ieteikt?

Šajās dienās ielās un rajonā esmu jau saklausījusies: kaut tu izčibētu, velns par stenderi, bitīt matos, vella milti, piķis un zēvele... bet, ja godīgi man nepatīk.. gribu kaut ko ritīgi senu un jocīgu.. padalieties ar saviem krājumiem, plz..

:DD sēžu darbā un klausos, kā kāds nepārtraukti zvana uz darba automātikso atbildētāju un atskaņo Bēthovenu! :DD jautri man te! Un, kurš teica, lai klausītos mūziku vajag radio, pc, nu kaut vai televizoru vai pleijeri (dzīvus muzikantus pat nepieminu - extra tb)!? :)))

Tātad, es atzīstu, ka esmu atkarīga. Man ir darbs, es mācos un pagaidām vēl TĀ dēļ neesmu sabojājusi attiecības ar ģimeni un draugiem, lai gan ir brīži, kad viņus kaitina mana ‘aizraušanās’, un brīži, kad nevaru apstāties, jo vajag vēl un vēl. Apzinos, ka tas kaitē manai veselībai un, protams, tas tukšo naudas maku, bet es nespēju sev atteikt, pat tad, ja zinu, ka jau nākamajā brīdī man nāksies to rūgti nožēlot, bet šī viena saldā mirkļa dēļ... eh.. Atzīšos - brīžiem ir tik traki, ka nespēju domāt ne par ko citu un šķiet, ja tūlīt pat netikšu pie jauniem krājumiem, sākšu skraidīt pa sienām vai uzbrukšu nevainīgiem garāmgājējiem. Mana atkarība ir kā paisums. Nav, ne miņas no tās un te pēkšņi.. attopos, ka esmu atkal līdz kaklam tajā.
Manas atkarības vārds ir... saldumi! :P Nav jau tik nopietni, bet brīžiem tiešām šķiet man jāiestājas kādos anonīmajos saldumēdājos, jo šodien jau kopš paša rīta cīnos ar sevi, lai atkal nesaēstos visādus kārumus :)))
..viena šokolāde, ko apēdu no rīta, tak neskaitās, ne?... :))

Miljons pusdomu galvā.. kā lai tās piesien?
Viens no iemesliem kāpēc sāku rakstīt bija tieši tāds – vieta, kur piesiet domas.. tagad vairs nesanāk pat te..

viss balstīts uz savstarpēju labumu gūšanu... simbioze. Un vai tad nē? Neko citu sev apkārt neredzu..

Wii..:) jauks vakars! Atkal sapratu, ka mani neizklaidē sēdēšana vienā kapetērijā, līdz no tās izmet, jo jāslēdz ciet (pat neskatoties uz to, ka vieta jauka un cilvēki arī). Labāk mainīt dislokācijas vietas un izklaides veidus viena vakara ietvaros tik ātri, ka paliek mazītiņa, bet mazuma piegarša! Šodien biju 4 vietās (nepilnu 4 stundu laikā), heh.. feini.. un ārā ir tik silts.. pilnīgi prieks tipināt mājās! :) Galvā jau plāni nākamajām izklaidēm.. :)
Tā gaidu jaunu dienu, ka uh! :)