Man nav labi. Vai tāpēc, ka es domāju, ka nevar būt labi, vai tāpēc, ka patiešām nav labi?
1. aina :)
2. aina :)
Darbā nolažoju lielo lažojienu. Zvanīju „saviem” bērneļiem un netīšām piezvanīju ne tam, kuram vajadzēja. Izstāstīju visu lietu un tik tad iebraucu.. bāc, es tak ne ar to runāju.. stulba sajūta, bet neko. :)) „Manējie” tak tomēr ir mīļi un jauki, jo pēdējā laikā uz šiem galīgi var paļauties. Tikmēr mana darba biedrene atsūtīja meilu, kurā „savus” bērneļus nolamāja par mazajiem neģēļiem un pirdeļiem, kuru priekšā viņa jūtas pilnīgi bezpalīdzīga, jo šie tak varot pilnīgi neiespringstot uzkāst televīzijas tiešraidei un tam, ka ar viņiem rēķinās. Eh.. mazuļi, mazuļi.. un manas kolēģes izteicieni :)
3. aina :(
Savukārt pa ceļam uz mājām priecājos citādus priekus. Gribēju, kā skolā saķert aukstumu un iesnas, dabūt vecāku zīmi un neiet uz stundām. Lija auksts lietus un pūta nejauks vējš – mums bija galīgi pa ceļam. Jau trešo reizi šajā dienā aizdomājos, ka gribu palikt pelēka, saplūst ar asfaltu, kļūt par peļķi un kopā ar eļļām un netīrumiem pazust ūdensnotekā.
4. aina :)
Pēc 10 minūtēm atkal sapriecājos labos priekus. Pēc tēva labākajiem paraugiem noparkoju auto šaurā vietā un vēl pie tam atmuguriski(!). Galīgi sapriecājos, 2x apbizoju tam apkārt un laimīga devos mājās.
Epilogs: Tagad klusums ir apdullinošs, tas nomāc un tracina. Klausos d’n’b. Tas vismaz tikai apdullina.
- BEIGAS -