Tā kā kārtējo reizi ir iznācis čiks no dzīves mēģinājuma (vai vīrieši, kas nav datoriķi/fizmati, pamet meitenes retāk?) un elpceļu kaiti pēc divu mēnešu trenniņiem ir izdevies izārstēt, beidzot saņēmos izvilkt sevi no mājām un aizdoties apskatīt to brīnumu, ko tautā dēvē par sporta zāli.

Secinājums - ja fiziskā forma ir tāda tikko bīdīt sākta, trīs mēnešu laikā pazūd viss ieguldītais. Stundiņa intervālu skriešanas (8-12kph) pat tik vienkāršotos apstākļos, ko dod skrejceliņš (nav tomēr tas, kas just asfaltu vai zālīti zem kājām un skatīties uz mežu + mākslīgi kontrolēts ātrums), šķiet smaga. Ļoti smaga. Rociņas arī vājas kļuvušas. Bet nu ir ļoti daudz grēkots gan ēdiena, gan alkohola nodaļās un visam citam laiks atrodās arī reti, tā kā sev piedodu.

Sapratu, ka gribētu atkal skriet ārā, bet nav īsti naudas, ko ieguldīt ziemas sporta tērpā/apavos, vakaros mājās esmu ap astoņiem un organisms nav skriešanai -10 īsti sagatavots.

Bet vismaz ir iespēja paskatīties uz glītiem vīriešiem. Gan kardio zālē, gan pie svaru mašīnām.

Un jā, šis vienkārši ir atgādinājums sev uzlikt uz mūzikas atskaņotāja kādu labu audio-grāmatu/radio-lugu.