9.4.14 08:10
es ciešu.
mana pēdējā laika intensīvākā sajūta ir skaudība. man skauž. nenormāli skauž un es tāpēc ciešu, jo skaust ir slikti, es negribu skaust un es patiesībā priecājos par tiem cilvēkiem, kurus es apskaužu. tāds drausmīgs duālisms.
man skauž, ka pie MĶ brauks mamma ar māsām. drausmīgi skauž. jo es arī gribu. bet mana mamma vairs nekad pie manis neatbrauks. tad es pasēžu un paraudu balsī, līdz sņēmos, sarāju sevi un kaut kā tālāk darbojos.
mans tētis starp citu nekad šeit nav bijis. vienmēr viņam ir kaut kādas atrunas. tāpēc kad MĶ stāstīja, ka tikko viņa bija uz Jēnu pārvākusies, atbrauca viņas vecāki un tēvs esot viņas vīru uzslavējis, ka viņš ģimenei labu vietu atradis, man atkal uznāca bimbiens. mans tēvs tā nekad nav darījis un teicis. esmu tik bieži aicinājusi un vienmēr saņēmusi atteikumu, ka tagad kad viss ir izsāpēts, pārsāpēts un samierināts, es nemaz vairs negribu viņu ne aicināt, ne uzņemt pie sevis. mans tēvs nekad neteiks, ka mans vīrs ir labu vietu priekš ģimenes izraudzījies. drīzāk tiks kritizēts, kas viss ir slikti. un mana mamma vairs nekad nebrauks ciemos un neuztrauksies par manu bardaku. ir beidzot jāpieņem skaudrā patiesība, jāsamierinās un jābeidz citi apskaust.
kas vēl man skauž? es apskaužu savu māsu. es esmu nenormāli priecīga par viņu un viņas panākumiem. par to, cik ļoti viņas darba devējs grib viņu atpakaļ, par to, ka viņa braukā apkārt pa pasauli, par izcīnītiem bonusiem. es esmu lepna par savu māšeli! bet tad es paskatos uz savu sasisto sili un man sāk skaust. un es mocos. jo es negribu apskaust māsu.
vakar vakarā bija atkal lielais bimbiens. raudāju un raudāju. tā ir visstulbākā raudāšana, jo ar prātu es saprotu, ka nav jēgas sevi žēlot. tas nav mans. ir jāceļās un jādarbojās. jāknosās. jākuļ krējums, lai no šīs sviestainās situācijas tiktu ārā. un vienā brīdī man kā ar bomi pa pieri nāca apskaidrība - es esmu pazaudējusi savu identitāti!!! es nezinu vairs kas es esmu, kā sevi pozicionēt. kopš mammas nav, es esmu pazaudējusi it kā daļu sevis. savu latvisko daļu. savu bērnības daļu. orientieri. mamma vienmēr bija paraugs, orientieris kā es gribu vai negribu kaut ko darīt. otrs - mans darbs. mani negrib atpakaļ. kā kaut ko tik superīgu kā es var negribēt atpakaļ?! skenējot jau trešo nedēļu sludinājumus un neatrodot neko Jēnā, tas mani dzen nelielā izmisumā. kāpēc viņiem nevajag tādu kā es? atkal kaut kur jāšvankājas? vai es to gribu? NĒ! ko es darīšu, ja neko tā arī neatradīšu? kāpēc man tik izmisīgi vajag to apliecinājumu no ārpasasules? kāpēc man vajag, lai kāds saka, ka es esmu nenormāli kruta vecene?
vienīgā sfēra, kas šobrīd ir līdzsvarā ir Stefans un bērni. kas objektīvi spriežot ir ļoti, ļoti daudz, bet es to uztveru kā pašsaprotamu un blakusefektu. tā nav mana pamatidentitāte. t.i. ja man kāds jautā, kas es esmu, tad atbildu, ka latviete un nosaucu nodarbošanos nevis saku, ka esmu tik un tik gadus veca, precējusies un trīs bērnu mamma. un tur sākās problēma. es joprojām esmu latviete, bet sasaiste ar Latviju kļūst arvien vājāka. jā, es rakstu klabi latviski un virtuvē skan radio latviešu valodā, bet tas vairāk ir kā izsapņots sapnis, kā kādreiz dzirdēta pasaka par laimīgo zemi. tā vairs nav iespējama realitāte. plus man nav amata, ko nosaukt. voila! identitātes krīze ir klāt.
bet nu re - kāmēr rakstīju visu šo penteri, esmu drusku nomierinājusies. norakstīju smagumu nost un smadzenes sāka funktierēt kā izkļūt no šīs bedres.
