Re: tev ir kāda nojausma
es ar centos palasīt to tavu grāmatu - tieši centos, jo Sandberga pa lielam likās gaudīga liekule, kas grib, lai pasaule būtu iekārtota tā kā manējā jau ir (nu tur meitenes skolā sauc pie tāfeles, vīrs palīdz mājas darbos), plus vēl es tā arī nespēju dalīt to viņas vēlmi izrauties pie grožiem par visām varītēm.
Protams, ka to var izdarīt, protams. Vienīgi, vai tas ir tās cenas vērts. Ja tu esi ar mieru nolikt malā ģimeni un būt nosacīti vīrietis karjerists, kas mājās laiku pa laikam pārnakšņo, tad no problem - ej un saki, ka vari, apelē pie sava potenciāla (nevis sasniegumiem), atsakies no saviem mātes un sievas pienākumiem un sēdi ofisā 24/7. Gan jau, ka kāds būs gana traks, lai pārkāptu saviem iekšējiem stereotipiem un dotu tev iespēju pamēģināt. Vismaz es tā neesmu ar mieru.
Nezinu kā tavā darba sfērā, bet nu manējā ir tādas hmm karjeristes, aizsēdējušās ideālistes, kas ir ar mieru rautiem pa naktīm, ofisu un mājām, sist galvu pret sienu un radīt pārāko mākslu un biznesu. Bet nu jā - bērnu viņām nav, varbūt kādai ir pa vīram, bet tie ar neinteresanti un tā.. Man pēc KK bij pamatīgs aplauziens, kad sapratu, ka es atgriežoties esmu iekļuvusi 'otrajā sastāvā', kuru ne tik vien kā nenovērtē, bet šķeit pat neieliek vērtējamo listē. Vienubrīd bij tāds whaaaattt?? un es ar savu galvu paklapēju pret durvju stenderi, sak wtf es arī te esmu, es arī vēl varu, tas, ka man reproduktīvā sistēma strādā, vispār neko nenozīmē.. bet nu paklapēju, pasēdēju ar sāpošu, aprunājos ar Vikiņu, kurš teica - bet tagad tev esam mēs (tā kā viņu un KK). Laizīju savus pušumus un teicu - ko jūs, ko jūs, es gribu arī atzinību, novērtējumu, utt darbā.. bet nu jā.. ja godīgi es neveltu vairs 120% uzmanības darbam, gan laiks, gan uzmanība ir dalīta darbam un ģimenei. Un iespējams tā otrā prioritāšu ziņā biežāk izvirzas priekšgalā, jo man IR SVARĪGI, kas notiek manā ģimenē, kādi izaug mani bērni. Un tam vajag laiku un uzmanību. Un viena no 30gadnieku atklāsmēm (http://markmanson.net/10-life-lessons-excel-30s) ir mūsu iespējas ir ierobežotas. Un tad jau paliek tikai fokuss.

Ko es ar visu to monologu gribēju teikt - tas, ka tu ar mazu bērnu jūties pakāpienu zemāk par pārējām tavuprāt līdzvērtīgām sievietēm vai viriešiem, ir normāli. Un iespējams, ka kāds tevi tur noliek tagad, kamēr to nebūtu darījis pirms pusotra gada. Bet tas nebūt nav par sodu. Man gribētos domāt, ka tā ir cilvēku cieņa pret tevi kā māti un tavu bērnu, tavu laiku un tavu uzmnaību. Vienlaicīgi nav iespējams sarauties uz divām vai astoņām daļām un glābt pasauli no iznīcības.
Mūsu iespējas ir ierobežotas. Karjeristēm ir karjera, viņas atgriežas darbā 3 mēnešus pēc dzemdībām un aiziet dzemdēt no iknedēļas sapulces. Vienīgi, kādas ir viņu ģimenes, cik laimīgi ir bērni, vīri, viņas pašas kā sievas un mātes..
Tiesa, katrs bērns, ienākot ģimenē, krietni uzlabo visu menedžmenta un motivāciajs spējas ;) UN, ja tu esi gatava atteikties no bērniem laika un uzmanības ziņā (kā tevis jau pieminētā Sandberga), nebūt mājās pie bērniem to slimošanas laikā, būt mājās, bet domās būt joprojām darbā brīvdienās, tad tev noteikti ir jāuzņemas risks un jāceļ gaisa pilis potenciālajam darba devējam, argumentēti izklāstot, ko tu vari paveikt (nevis ko tu esi jau sasniegusi).