pai-pai. Vispār tā izlikšanās strādā. Robis gan neatmet ticību labajam, ka mēs celsimies un tā, bet es guļu kā bluķis. Un arī ar sadotām rokām zem segas.
Vispār man brīdis, kad sīcīts nostājas gultā, škiet viena smaga robežšķirtne. Kamēr viņš bļaustās horizontāli, tas šķiet kautkā vienkāršāk paciešams, kā brīdis, kad pieceļas stāvus galvgalī, skatās uz tevi un bļauj. Plus vēl visa tā 'kā apgulsies pēc tam, kur palisk sega, utt' sadaļa.
Bet nu samierinās jau viņi, samierinās arī viņi. Un gulēšana viesistabā ar izklausās pēc Maljorkas kūrorta :)